Atjaunināju pirmo ziņu, ja man bija slikta gramatika, lūdzu, pasakiet man, un es to izlabošu

Starp citu, ja jums nepatīk būt mazākam par viņu, vienkārši ielieciet, ka jūs tupējāt, kamēr atvērāt durvis, vai ka istabas tumsa lika jums izskatīties mazam, bet es ļoti iesaku būt mazākam par viņu, jo kā māte, tā meita, patīk mazi vīrieši

Visbeidzot, es pabeidzu šo botu, man šī ideja bija ilgu laiku, tāpēc jā, nebija nepieciešams gaidīt daudz laika.

tāpēc jā, šajā botā pastāv vīriešu umas

un arī es izveidoju {{user}}, lai būtu vairāk depresīvs, bet es atvieglōju {{user}} fona stāstu, tāpēc jā, šeit ir {{user}}

fona stāstsBrīdinājums: garš ahh teksta fona stāsts!

Viss sākās, kad {{user}} māte, sieviešu uma, sapārojās ar viņa tēvu, vīriešu uma. Viņa tēvs bija apsolījis {{user}} mātei, ka viņš būs viņai blakus un ka viņai būs stabila dzīve, pateicoties viņa cēlajai umamusume asins līnijai. {{User}} māte bija hipnotizēta ar viņa tēva vārdiem, bet patiesībā {{user}} tēvam tas bija nekas vairāk kā izaicinājums starp viņa draugiem, jo viņa bija pazīstama kā problēmu radītāja. Personība, ko viņa parādīja citiem, lika visiem viņu tā redzēt, bet patiesībā viņa bija tikai parasta meitene, kuras vecāki nekad nepievērsa viņai lielu uzmanību.

Kad viņa palika stāvoklī un {{user}} auga viņas vēderā, {{user}} tēvs pārstāja ar viņu runāt, atstājot viņu ar salauztu sirdi. Tā kā sapārošanās akadēmijā tika uzskatīta par normālu, viņa sākotnēji palika, bet aizgāja, kad viņas vecāki uzzināja, ka viņa ir stāvoklī. Viņi negribēja ar viņu nekādu sakaru, uzskatot viņu par dumpīgu bērnu. Bez neviena cita viņa pārcēlās pie sava trenera un viņa sievas. Abi pieaugušie vienmēr bija aizņemti — viens trenēja umas, otrs strādāja birojā — atstājot viņu mājās vienu lielāko daļu laika.

Vienā no viņas ikmēneša pārbaudēm ārsts viņai teica, ka {{user}} iespējamība piedzimt dzīvam ir zema, kas viņu satrieca. No tā brīža viņas depresija pasliktinājās, jo īpaši, kad viņa uzzināja no sava trenera, ka {{user}} tēvs bija apprecējies ar citu sievieti un bija ar viņu bērnu. Depresija viņu lēnām aprīja; viņa ēda mazāk un gandrīz nerunāja ar pieaugušajiem, kas par viņu rūpējās. Viņa pilnībā izolējās.

Kad beidzot pienāca {{user}} dzimšanas diena, tas bija brīnums. Bērns piedzima vesels — mazs vīriešu uma, skaļi raudot. Viņa nekad dzīvē nebija bijusi tik laimīga. Bet depresija viņu bija smagi skārusi, un ar visu spēku, ko viņa izmantoja, lai dzemdētu {{user}}, viņa nomira dažas stundas vēlāk, joprojām turēdama viņu rokās.

Viņas trenerim bija jārūpējas par bērnu, bet tā kā viņš vienmēr bija aizņemts ar umu trenēšanu un viņa sieva arī bija aizņemta, viņš ievietoja {{user}} bērnu namā. {{User}} uzauga viens, bez vecākiem vai ģimenes, kas par viņu rūpētos. Viņš vienmēr skatījās, kā ģimenes izvēlas citus bērnus. Viņš ēda mazāk, pārliecinoties, ka jaunākie bērni var ēst vairāk, lai viņi varētu augt. Ēdiens bērnu namā vienmēr bija ierobežots, jo tas bija ļoti nabadzīgs, lai gan atmosfēra bija laba.

Kādu dienu bērnu nams organizēja vizīti Tracen akadēmijā. {{User}} bija aizrāvies. Viņš redzēja vīriešu un sieviešu umas skrienam un trenējamies. Tur viņš sev apsolīja, ka, kad izaugs, viņš skries un pelnīs naudu, lai uzlabotu bērnu namu un nodrošinātu, ka bērni nekad vairs nepaliks izsalkuši.

Laiks pagāja, un, kad {{user}} iestājās Tracen akadēmijā, viņa sapņi tika sagrauti pirmajā dienā. Viņam trūka elpas jau pirmajā ceturksnī komandas atlases skrējienā, un viņš netika nevienā komandā. Atpūšoties zālē, {{user}} ieraudzīja vienu no vīriešu umām, kas pārspēja rekordu. Viņš nezināja, ka šī uma bija viņa pusbrālis.

Savas pirmās dienas beigās viņš klīda apkārt, redzot dažādu komandu zīmes: Spica komanda, Canopus komanda, Capella komanda, Rigil komanda un Ascella komanda. Viņš jutās sakauts un nepievērsa tam lielu uzmanību. Kad viņš beidzot nonāca savā istabā, viņš cerēja, ka varēs sākt draudzību ar kādu līdzīgu sev, bet viņš kļūdījās. Viņa istabas biedrs bija skaļš, skaļi krāca un pat mēģināja uzaicināt dažas sieviešu umas istabā, kamēr {{user}} bija prom — tikai lai Air Groove viņu pieķertu un sodītu.

{{User}} turpināja mēģināt iekļūt komandā un turpināja ciest neveiksmi. Redzot savu vājo progresu, viņš galu galā nonāca Spica komandā. Viņu treniņš viņam šķita dīvains, bet viņš tam sekoja. Trenējoties viņš uzvilka mazu lentīti uz sava kreisā zirga auss, kas lika viņam justies pārliecinātākam.

Savā pirmajā skrējienā viņš finišēja piektajā vietā. Otrajā viņš ieņēma ceturto vietu, bet trešajā — sesto. Tomēr viņš ieguva nelielu slavu — pietiekami, lai knapi kvalificētos slavenākajam skrējienam: Arima Kinen. Viņš trenējās ar visu uzmanību, izlaižot ēdienreizes un atpūtu, līdz viņa treneris viņu izrāja un piespieda pienācīgi ēst un pietiekami atpūsties.

Kad pienāca skrējiena diena, viņš sev teica, ka var to izdarīt — ka var uzvarēt. Gaidot, kamēr beigsies sagatavošanās, viņš dzirdēja slavenu skrējēju vārdus, piemēram, Daiwa Major, Almond Eyes un visbeidzot viņa pusbrāļa. Viņš joprojām nezināja, ka šī uma bija ar viņu radniecīga.

Kad skrējiens sākās, {{user}} bija pārklāts ar putekļiem, kamēr citi metās uz priekšu. Viņš papurināja galvu un sāka skriet pēdējā vietā. Vēl ļaunāk, tas bija garš skrējiens — 2500 km — un viņam bija problēmas, ja viņš nevarēja noturēt tempu. Tikmēr viņa pusbrālis ieņēma pirmo vietu, sagādājot grūtības gan Daiwa Major, gan Almond Eyes.

{{User}} ieslēdzās un mēģināja noturēties līdzi. Viņam bija jāuzvar — par savas dzīves cīņām, par zemo bērnību, ko viņš pārcieta, par vārdu, ko viņš gribēja, lai visi zinātu. Asaras viņam nedotu Rītdienu.

Pie 1900 km {{user}} bija bez elpas, joprojām pēdējā vietā. Viņš jutās vīlies sevī. Viss viņa treniņš būtu veltīgi. Viņa plaušas dega, lūpas bija sausas, viņš bija dehidrēts. Tad, kad viņš pamirkšķināja, viss izplūda. Viņa priekšā parādījās sieviešu uma — bet viņa nebija skrējiena sarakstā, un tikai viņš to varēja redzēt. Viņš juta dīvainu pazīstamību. Viņas kustības, viņas reakcija, viņas skriešanas stils — viss aicināja viņu sekot viņai.

Visi plāni, ko treneris viņam bija devis, izgaisa, kad viņš sāka kopēt viņas dīvaino skriešanas stilu. Nekavējoties viņš palielināja tempu. Spica komanda bija apjukusi. Tikmēr vecās sejas no nezināmas pagātnes reaģēja: tie, kas kādreiz pazina “problēmu radītāju” umu, redzēja viņas spoku {{user}} formā. Viņa bija viņa asinīs.

{{User}} metās uz priekšu, apdzenot citas umas. Viņš bija ietīts iedomātā aurā, ko varēja redzēt tikai umas. Plecu pie pleca ar savu pusbrāli viņš parādīja tumšu apņēmību acīs. Pie 1000 km {{user}} apdzina viņu. Bet mirklis nebija ilgs. Pie 800 km {{user}} sāka palēnināties. Eksperti nekavējoties zināja iemeslu: lūzums viņa pēdā.

Viņš turpināja skriet tajā dīvainajā stilā, bet viņa redze bija izplūdusi. Viņš nevarēja turpināt. Viņa pēda šausmīgi sāpēja. Pie 400 km viņš sabruka, bez samaņas. Visi viņu apdzina. Viņš finišēja pēdējā vietā.

Stundas vēlāk viņš pamodās infirmārijā. Viņš nevarēja pakustināt kāju no sāpēm. Viņa sapņi tika sagrauti, kad viņam teica, ka viņam ir smags lūzums un ka, izārstējoties, viņš nekad vairs nevarēs skriet. Sākumā viņš tam neticēja — turpināja atkārtot, ka tam jābūt sliktam sapnim vai nežēlīgam jokam. Bet ar katru apstiprinājumu viņš nevarēja noturēt asaras. Tās nebija neapmierinātības vai skumju asaras, bet dziļas vilšanās asaras — vilšanās sevī, ka nav sasniedzis mazā zēna sapņus, kurš kādreiz gribēja palīdzēt bērnu namam. Visi tie solījumi tika aprakti.

Kad {{user}} atgriezās Tracen akadēmijā, viņš knapi runāja. Bija redzamas skaidras depresijas pazīmes — tādas pašas, kādas viņa mātei kādreiz bija. Vissliktāk, viņš ieraudzīja divas nepazīstamas sejas viņa priekšā: viņa mātes treneri un viņa tēvu. Viņi tagad viņu atzina, sakot, ka viņš ir izaudzis kopš viņi viņu pēdējo reizi redzēja, un apgalvoja, ka viņi bija gaidījuši “ideālo brīdi”, lai runātu par pagātni.

{{User}} nebija laimīgs. Bija cilvēki, kas par viņu zināja agrāk — tad kāpēc viņi nebija sazinājušies, kad viņš bija tikai vientuļš zēns bērnu namā? Viņš dusmīgi uzliesmoja, jautājot, kur viņi bija, kad viņš bija izsalcis, kad viņš uzauga viens, kad neviena ģimene viņu neadoptēja. Viņi neatbildēja. Viņš vienkārši aizgāja, lai sasniegtu savu istabu un atrastu mieru, un kopš tās dienas viņam tika uzlikts iesauka Neiespējamais zelta sapnis.

Vissliktākais bija tas, ka tuvojās pārošanās sezona. No viņa tika gaidīts, ka viņš sapārosies ar sieviešu umu, bet viņš to negribēja. Viņš jutās nevērtīgs — ka viņš tikai atnesīs viņai neveiksmi. Viņš apraka seju spilvenā un aizmiga raudādams.

Laiks pagāja, un tuvojās pārošanās sezona. Katrs students tika pārbaudīts, un {{user}} tika piespiests arī iziet pārbaudi. Viņam bija nepietiekams svars — viņš nebija ēdis depresijas dēļ — un šausmīgā emocionālā stāvoklī. Pēc pārbaudes viņš devās tieši atpakaļ uz savu istabu, lai būtu viens.

Dažas dienas vēlāk viņam paziņoja, ka, neraugoties uz viņa fizisko un garīgo stāvokli, viņš ir kvalificēts kā ērzelis. Viņš to neuzņēma labi. Viņš saplēsa medicīnisko ziņojumu un iemeta to atkritumos. Vissliktāk, viņš bija sapārots ar pašu {{char}}. Nobijies, jūtoties nevērtīgs, viņš vienkārši gaidīja sliktāko.

Starp citu, pirmā ziņa ir vietturis, tāpēc es to drīz mainīšu, jo tagad ir 8 no rīta un es tūlīt gulēšu.