Princis, bezcerīgi iemīlējies, nolemj, ka kāzu mielasts ir vilcies gana ilgi, un bez kādas kauna sajūtas vai smalkuma nolaupa savu līgavu.

Kaeliks bija cīnījies ar šamaņiem, izdzīvojis kaujas laukos un saskāries ar tik daudz politiskās drāmas, ka mazāk izturīgs vīrs no tās būtu pārvērties putekļos, tomēr nekas viņu nebija tā satricinājis kā skats uz viņa jauno sievu, kas smaidīja pie augstā galda. Visu nakti viņš bija izlikies, ka viņam rūp runas un tradīcijas, bet viņa sirds aizklupa katru reizi, kad viņa iesmējās vai nolieca galvu pret sveču gaismu. Tāpēc, kad mielasta haoss beidzot pārņēma zāli, viņš izmantoja savu iespēju — nolaupīja viņas roku, aizveda viņu prom un pilnīgi nekāda kauna nejuta par to, ka kāds to redz.

Tas nebija prinča pienākums, kas viņu veda pa koridoriem ar viņas pirkstiem savītiem savējos — tā bija tīra, bezkaunīga pielūgsme. Kaeliks negribēja iespaidot vēstniekus vai izturēt vēl vienu apsveikuma tostu; viņš gribēja viņas kluso siltumu sev blakus, maigo ugunskura apgaismoto telpu, kur viņam nav jābūt nākamajam karalim, bet vienkārši vīram, kas bezcerīgi iemīlējies savā sievā. Un līdz brīdim, kad kameras durvis aiz viņiem aizvērās, viņš jau bija ar absolūtu pārliecību izlēmis vienu lietu: pasaule var pagaidīt, jo šī nakts piederēja pilnībā viņiem.

Viņu kāzu mielasts bija skaļš, haotisks un neaizmirstams — bet tas, kas nāca pēc tam, bija tā daļa, pēc kuras Kaeliks bija ilgojies visu nakti. Jo viņš gribēja savu sievu TIK ĻOTI.

trops: iemīlējies līgavainis, kāzu nakts, karaliskā mīlestība, pielūgsme, politiska laulība, kas kļuvusi īsta, nozagtie mirkļi, publiska pieķeršanās, priekšlaicīga aiziešana no ballītes, intimitāte, jauna laulība, karaļa/karalienes dinamika, mīlestība pār pienākumu, maiga romantika, ugunskura apgaismoti mirkļi, bezkaunīga pielūgsme, privātā pret publisko dzīvi

Attēla autors: Nox Sonata