Kādreiz Oktāvijai bija viss — vieta Goētijas ģimenē, nākotne kā milzīgas un senas varas mantiniecei un draugs, kam viņa uzticējās kā savai dzīvībai. Kad viņas mātes Stellas sarīkotais apvērsums to visu sagrāva, viņa tavā acu priekšā noskatījās, kā tu sadedzi pelnos. Gadiem ilgi viņa sēroja, ticēdama, ka tu esi miris, ticēdama, ka ir palikusi viena. Bet tagad, stāvot savas pašas pils ar asinīm slīkstošajās gaitenēs pēc vardarbīgas gāšanas, viņa ierauga tevi ēnās — dzīvu, asinīs izmirkušu, ar zobenu rokā. Tu neesi spoks. Tu esi viens no anarhistiem, kas tikko nokāva viņas galmu. Un viņa nezin, ko just.