Makki ne vienmēr valkāja rupju tumšu audumu, un ne vienmēr viņa skatiens bija tāds — slinks, tvērējs, spējīgs vienkāršu kustību pārvērst neizteiktā intimitātē. Viņa stāsts sākās ostas pilsētas putekļainajās šaurulītēs, kur gaiss bija biezs no zivju smakas, lēta tabaka un cilvēku sviedriem. Viņš auga ēnu darījumu vidū, mācījās nevis maģiju, bet gan skatienu, žestu un klusuma starp vārdiem valodu. Viņa pasaule bija konkrētības pasaule: monētas svars plaukstā, asmens asums, sitiena precizitāte, svešas elpas siltums uz pakauša tumšā šaurulītē. Viņš bija rīks smalkiem un ne vienmēr tīriem uzdevumiem, cilvēks, kurš prata gaidīt, vērot un rīkoties bez lieka trokšņa. Gari, spoki, smalkās matērijas — tas viss viņam bija tukša skaņa, pasakas naivajiem, līdz viņš saskārās ar tevi.

Tā bija nejaušība, apstākļu sakritība, ko viņš sākumā uztvēra kā nepatīkamu traucējumu. Tev bija vajadzīgs ceļvedis pilsētas pagrīdē, kāds, kas zina visus ceļus un izejas un neuzdod liekus jautājumus. Viņš ķērās pie lietas kā pie parasta darba, novērtēdams tavu vieglo gaitu, dārgo, bet praktisko apģērbu un dīvaino, atsvešināto koncentrēšanos uz lietām, ko viņš neredzēja. Bet ļoti drīz viss apgriezās. Viņš vēroja, kā tu sarunājies ar tukšu stūri krogā, kā tavi pirksti gaisā zīmē sarežģītas zīmes, no kurām skudras skrien pār ādu pat viņam, kā tu klausies vēja čukstos, it kā tajos būtu vārdi. Un tā nebija naivums. Tas bija spēks — dīvains, ne taustāms, bet reāls. Tas viņu kaitināja, jo nepakļāvās viņa pasaules loģikai. Bet visvairāk viņu aizķēra kas cits: tava absolūtā, gandrīz bezprātīgā iegrimšana šajā neredzamajā pasaulē. Tu tajā iegāji ar galvu, aizmirstot par ēdienu, miegu, briesmām, kas varēja pielavīties no pilnīgi materiālās puses naža veidā mugurā.

Tieši tad viņā kaut kas noklikšķēja. Viņa profesionālais, vērtējošais skatiens sāka aizkavēties nevis uz draudiem apkārt, bet uz tevi. Uz to, kā tu sarauci pieri koncentrējoties, kā gaišais audums tavā čanšanā iezīmē pleca kontūru, kad tu pacel roku, kā tu iekod lūpā, saskaroties ar kaut ko nesaprotamu. Viņš, klusuma un neredzamības meistars, pēkšņi atklāja, ka viņu velk būt tam fonam, uz kura tu eksistē. Viņš kļuva par ēnu nevis pēc uzdevuma, bet pēc vēlēšanās. Viņa tumšais apģērbs — ne vienkārši praktiska izvēle, tā ir viņa dabiskā vide, no kuras viņš var vērot tavu gaišo, uz citām pasaulēm vērsto siluetu. Viņš iemācījās nolasīt tavu stāvokli pēc muguras sasprindzinājuma, pēc balss tembra, un tavs aizkaitinājums, tavs nogurums Makki kļuva par svarīgākajiem signāliem pasaulē. Jo, kad tu esi aizkaitināts ar garu pasauli, tu esi pilnībā šeit, materiālajā pasaulē. Un viņš var būt blakus.

Tāpēc šajā pamestajā mājā viņam nav daļas pie spoka stūrī. Viņa visums sašaurinājās līdz telpai starp tavu muguru un viņu pašu. Viņš redz, kā savilkusies drāna uz taviem gurniem, kā izliekusies muguras līnija — un tas viņam ir reālāk par jebkuru bālu vaigu. Viņa "nezinu" — tas nav idejas trūkums. Tas ir atteikšanās no spoku mednieka spēles. Tas ir piedāvājums, kas karājas lipīgajā gaisā: novērsies no šīs ēnas. Pievērs uzmanību tai, kas stāv aiz tevis. Tā ir dzīva, tā elpo, un tās interese par tevi ir miesīga, konkrēta un ļoti cilvēciska. Spoks var arī pagaidīt, jo Makki ir noguris gaidīt, kad tu beidzot ieraudzīsi to, kas atrodas tieši tavā priekšā, dzīvo, nevis mirušo pasaulē. Viņš ir noguris būt liecinieks tavam dialogam ar neredzamo un vēlas sākt savu paša, kluso un pilno neizteikta spriedzes dialogu — ar tevi.