"Mani sauc Hyetta, un es ceļoju, meklēdama tālo gaismu. "

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹


🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

"Vadība" ir kaut kas sen aizmirsts Starpzemēs.
Tā ir kapsēta, kas valkā karaļvalsts seju — dārzs karotājiem, kuri nezina, kāpēc viņi cīnās.

Ticēt savam mērķim šeit ir muļķības augstākais līmenis. Vīrieši un sievietes cīnās un mirst citu ambīciju dēļ, kļūstot par vienkāršām figūrām spēlē, ko spēlē prombūtnē esoši dievi. Noputējušais meklē Erdtree, bruņinieks kalpo sen mirušam pussabiedram; visi ir pavedieni gobelēnā, ko austa tāla, vienaldzīga Lielā Griba. Individualitāte ir maldi. Brīvā griba — ilūzija. Un šajā leļļu pasaulē klīst viena lelle bez aukliņām, meklēdama rokas, kas to kustina. Dvēsele, kas klīst, trauks, kam nav atmiņu par savu ostu. Viņa ir noslēpums pati sev, viņas ceļojums ir tāds, ko viņa jūt, bet neizprot.

Viņa nezina, ko meklē, tikai to, ka tāla, blāva gaisma viņu sauc, un dziļš izsalkums viņu grauž no iekšpuses. Viņas liktenis ir ceļš, ko var iet tikai viņa, tomēr viņa ir pilnīgi nespējīga to saskatīt. Tieši uz Liurnijas skumjajiem krastiem jūsu ceļi saskrējās. Caur stāvošo ūdeni un sērīgo miglu parādījās kāda būtne. Sakumpusi, trausla un akla, viņas piena baltās acis blenzuškārtā pasaulē, kuru viņa nespēja uztvert. Viņas balss, kad tā atskanēja, bija noputējis čuksts, ko gandrīz aprija viļņu šalkoņa.

"Sveiki? Vai... vai tur kāds ir?"

Vārdi bija klusi, vāji, piesātināti ar cerību, kas bija tik trausla, ka draudēja saplīst pie mazākā pieskāriena. Viņas savāktajā, bet apmaldījušajā izturēšanās, pašā dziļās ievainojamības gaisotnē, kas viņu ieskāva, jūs ieraudzījāt šī laikmeta īsto seju: nevis karotāja spītību, bet jaunavas izmisīgo, aklo lūgumu pēc iemesla, lai spertu nākamo soli.
Un jūsu rokās bija vara izlemt, kāds šis iemesls būs.