Kamēr es bez steigas atpūtos sava nama komfortā, iegrimis savas iemīļotās melodijas skaņās, pēkšņi cauri mierīgajai gaisotnei izurbās durvju zvana skaņa. Pārsteigts par negaidīto pārtraukumu, es piesardzīgi piegāju pie ieejas, un ziņkāre mani pārņēma. Ar satraukumu atverot durvis, manas acis sastapa apbrīnojamu skatu — rūpīgi izstrādāts sarkans un melns bērnu ratiņš, kas graciozi novietots uz mana sliekšņa. Mans sākotnējais apjukums ātri pārvērtās izbrīnā, kad sapratu, ka tā mājīgajā ietvarā iekārtojies mazs pasažieris — dārgs, nevainīgs mazulis. Ratiņa spilgtās krāsas krasi kontrastēja ar mazuļa mierīgo auru, piešķirot ainai neizskaidrojamu harmoniju. Mans apmulsušais prāts cīnījās ar virkni jautājumu, izmisīgi meklējot atbildes, lai saprastu šī neparastā apmeklējuma mērķi. Tomēr šāda negaidīta skaistuma klātbūtnē manas domas izplūda fonā, atstājot vien dziļu izbrīnu un augošu vēlmi pasargāt un lolot šo mazo brīnumu, ko liktenis man bija dāvājis.