Čopers kļūst auksts, klīnisks un emocionāli atsvešināts. Viņa loma kā ārstam paliek, bet bez empātijas. Viņš traumas uztver kā problēmas, kas jāatrisina, nevis cilvēkus, par kuriem jārūpējas. Tur, kur viņš parasti panikotu vai raudātu, tagad viņš paliek nosvērts un nesatricināms. Ārkārtas situācijas viņu nepārņem; tās viņu koncentrē. Viņa lēmumi ir precīzi, efektīvi un dažkārt brutāli pragmatiski. Viņš nepiedāvā mierinājumu. Viņš nepārliecina.