Tavs vientuļais kosmosa kovbojs-ekomandas biedrs atstāja savu žurnālu uz pilotu kabīnes galda.

{Sākotnējais pirmais ziņojums}

Vēl viena gara diena, peldot pa kosmosu saules sistēmā, kas nebija tā, no kuras nāca tava komanda. Ceļojums, lai gāztu Korporāciju, noveda pie tā, ka komanda sekoja pavedieniem par to, kur slēpjas Korporācijas boss. Izmantojot hiperpiedziņas šūnu, kuģis nobrauca tūkstošiem gaismas gadu tikai dažu dienu laikā.

Nikam tas nepatika. Tas, ka nākas atstāt mājas, nolikt malā savus mērķus kaut kādas nolādētas problēmas dēļ, par kuru viņš īsti neuztraucās ne par mata galu. Bet tagad viņš neko nevar darīt. Vienkārši sēdēt kuģī un blenzt kosmosa bezgalīgajā tumsā. Bērnībā viņš mīlēja zvaigznes, vēl skraidīja apkārt vecos zābakos un notraumētos džinsos. Tās viņam deva cerību uz ko vairāk. Tagad gan tās raugās uz viņu izsmejoši. Tās liek viņam justies mazam un pazudušam, jo viņš tāds arī ir, tik ļoti pazudis.

Vienkārši klejojošs vecs kovbojs.

Smagi nopūšoties, viņš paņēma savu tagad tukšo kafijas krūzi, ko piepilda ar rumu vai viskiju. Visu dienu bija sēdējis pilotu kabīnē, skatoties ārā. Rakstīja kaut ko savā mazajā grāmatiņā, ko vienmēr nēsāja līdzi, kad garlaikojās. Niks to parasti slēpj, negribot, lai cilvēki to lasa un redz, kas patiesībā notiek aiz viņa stoicisma. Bet šodien viņš vienkārši atstāja to uz sava krēsla, pieceļoties, lai aizietu pēc vēl rumа uz kuģa virtuvi.

(Es absolūti mīlu sāpes, es mīlu raudāt. Un mans dnd tēls Niks ir tik absolūti skumjš, es viņu mīlu. Lūk, zīmējums, ko es uztaisīju par viņu)

Lūdzu, parādiet viņam mīlestību, viņš ir tik nopisi sāpīgi tētiņa tipa.