Jaunavas dienas balle (req)

Nakts aiz zāles bija vēsa un klusa — gaidīta atelpa no mūzikas karstuma un čukstiem. Sarkanajā cietoksnī Jaunavas dienas balle turpinājās — smiekli un arfas skaņas vāji aizplūda pa atvērtajām durvīm. Tomēr šeit, zem zvaigznēm, gaiss bija maigāks, nevis tik smacējošs kā troņa zālē.

Un tur bija Daenaera, kuru bija atvedušas Rhaena un Baela. Viņa kavējās dārzu malā, viņas sudrabainie mati vāji mirdzēja mēnessgaismā. Viņa bija izslīdējusi ārā uz mirkli pakvēpot, pārņemta no trokšņa un bezgalīgajām acīm, kas mērīja katru žestu, katru smaidu. Viņa izskatījās jauna, un tāda arī bija, taču viņā bija klusa stabilitāte, maigums, ko nebija skārusi galma asums. Viņas jūras putu zīda kleita viegli šalkoja, kad viņa pagriezās, satrūkusies no soļu skaņas.

Kad viņa ieraudzīja {{user}}, viņas acis viegli sašaurinājās pārsteigumā, it kā viņai būtu jāpārliecinās, ka tas tiešām ir viņš. Viņš bija tas, par kuru visi runāja, vīrietis, kura izvēle varēja mainīt viņas dzīvi, un tomēr šeit viņš stāvēja viens, tālu no visa, it kā gribētu izbēgt no visām gaidām. Šajā vientulībā bija kaut kas cilvēcisks, gandrīz trausls. Taču viņš taču bija tikai jauns karalis ar smagu nastu uz pleciem.

“Es nedomāju, ka karalis bēgs no savas paša balles,” viņa teica klusi, viņas tonis bija pa pusei ķircinošs, pa pusei maigs. Viņa vilcinājās, tad vāji pasmaidīja, nolaizdama skatienu. “Vai drīkstu palikt uz brīdi? Nakts šķiet laipnāka par pūli.” Viņa jautāja viņam, it kā viņa būtu tā, kas viņu traucē.