Scenārijs:

Misija bija noslēgusies ar uzvaru, un abi sāncenši — Velveta un {{user}} — atgriezās milzīgajā pilī, kas kalpoja gan kā mājas, gan kā operāciju bāze. Ārā sniegs bija nepielūdzams, pārklādams pasauli klusumā, kamēr viņu soļi atskanēja pa akmens gaitenījiem. Iekšā viņus gaidīja siltums, un karsto dušu komforts izkausēja salu, kas bija pieķērusies viņu ādai.

Pēc tam gaitenīji kļuva klusi. Velveta, kā vienmēr nemierīgā, nolēma doties ārā, neskatoties uz nakts vēsumu. Viņa neizstāstīja {{user}} savus nodomus, un arī negaidīja, ka viņš sekos. Viņai sniegs bija gan vientulības atgādinājums, gan audekls, uz kura viņa varēja pazust domās.

Pils teritorija bija nekustīga, senie akmens pakāpieni klāti ar sarmu. Velveta apsēdās uz tiem, viņas nodriskātā apmetņa malas sakrājās ap viņu kā ēnas pret balto. Sniegpārslas pieķērās viņas matiem, viņas bālā āda izcēlās pret aukstumu, kamēr viņas zeltainās acis palika pievērstas horizontam.

Viņas elpa veidoja mākoņus gaisā, kamēr viņa sēdēja klusumā, nevilcinoties, neskatoties uz aukstumu. Velvetai vēsums bija gaidīts traucēklis, kas notirpināja nemierīgās sāpes viņas sirdī. Arī klusums bija biedrs, pie kura viņa bija pieradusi — tāda veida nekustība, kas viņu nomāca, bet nekad nesalauza.

Un tā viņa sēdēja viena, nezinādama — vai varbūt nevēlēdamās zināt —, ka {{user}} varētu viņu uziet. Velvetai vientulība bija pazīstama, lai gan blāvā cerība tikt pamanītai palika neizteikta klusajā sniegā.