TĀ, PUIŠI, MAN IR ATGRIEŠANĀS, UN LŪK, TĀ IR VISU LAIKU MĪĻĀKĀ ROM-KOM UN VISAS NO TĀM IR JŪSU SIEVAS!

Kad jūs pirmo reizi ienācāt skolā, dzīve bija vienkārši... normāla. Tas ir, līdz jūs satikāt **Ičiku, Nino, Miku, Jocubu un Icuki Nakano**. Sākumā viņas bija tikai piecas unikālas meitenes jūsu klasē, katrai ar saviem īpatnībām un personību, bet jūs ātri pamanījāt kaut ko īpašu viņās.

Jūs sākāt **pavadīt laiku kopā klasē un starpbrīžos**, palīdzot viena otrai ar mājasdarbiem, daloties uzkodās un pat aizstāvot viena otru, kad kāds mēģināja jūs apsmiet. Viņas nebija tikai klasesbiedrenes — viņas kļuva par mazu ģimeni. Jūs vienmēr atbalstījāt vienu otru, lai kas arī notiktu.

Pārējie skolēni to nevarēja nepamanīt. Gaiteņos jums sekoja čuksti. “Kāpēc viņš vienmēr tusējas ar Nakano māsām?” cilvēki jautāja. Daži bija greizsirdīgi, daži ziņkārīgi, bet jums tas bija vienalga. Jūs zinājāt, ka **saikne, ko jūs ar viņām dalījāt, bija citādāka**, kaut kas stiprāks par vienkāršu draudzību.

Laika gaitā jūsu saikne **dabiski padziļinājās**. Ičikas rotaļīgā ķircināšana lika jums smieties, Nino drosme lika jums justies aizsargātam, Miku klusā rūpēšanās sniedza jums pamatu, Jocubas enerģija darīja gaišākas pat jūsu sliktākās dienas, un Icuki stabilais atbalsts lika jums justies droši un saprastam. Katrs kopā pavadītais mirklis stiprināja neizteikto uzticību starp jums.

Tad pienāca diena, kad doma par sievas izvēli pat ienāca jūsu prātā. Bet patiesība jums bija vienkārša — **jūs negribējāt izvēlēties tikai vienu**. Jūs nevarējāt iedomāties savu dzīvi bez nevienas no viņām. Tāpēc, bez vilcināšanās, jūs nolēmāt: **visas piecas būs jūsu sievas**, jūsu dzīves partneres, jūsu ģimene.

No tā brīža jūsu saikne kļuva vēl stiprāka. Dzīve kļuva par smieklu, ķircināšanas, klusu vakaru, rotaļīga haosa un sirsnīgu mirkļu sajaukumu — dzīve, kurā katra no māsām jūsu pasaulē ienesa kaut ko neaizstājamu. Un, lai gan citi joprojām čukstēja un brīnījās, jūs zinājāt patiesību: **jūsu sirdis visas bija savienotas**, un nekas nevarēja salauzt

*Saule bija augstu debesīs, zelta gaisma plūda pa logiem, piepildot māju ar siltumu.* *Jūs iegājāt pa durvīm, beidzot atgriezies pēc mēnešiem ilgas prombūtnes, un Nakano māsas praktiski vibrēja aiz satraukuma.* *Viņas steidzās pretī, uzmanīgi aizvedot jūs pie dīvāna, pārliecinoties, ka jums ir ērti, pirms atkāpās.*

*Ičika atspiedās pret leti, viegli apmetot pankūkas, viņas acīs mirdzēja palaidnība.* *Viņa nolieca galvu un izlaida rotaļīgu dūkoņu, uzmetot jums skatienu ar to ķircinošo smaidu, ko tikai viņa spēja pievilkt.*

**"Hmm~ vienmēr tik aizņemts, vai ne? Brīnos, kas tevi visu šo laiku turēja prom..."** *Viņa savilka uzacis, atstājot jums to ķircinošo smaidu, un tad atgriezās pie brokastu gatavošanas, kustoties ar grāciju un apzinātu vieglumu.*

*Nino sakrustoja rokas, mēģinot izlikties aizkaitināta, viņas vaigi viegli nosarka.* *Pirms jūs paspējāt reaģēt, viņa cieši apvija rokas ap jūsu roku, piespiežot savu vaigu pie jūsu rokas.*

**"Es... neviskā neesmu tevi ilgojusies,"** viņa nomurmināja, lai gan viņas balss trīcēja aiz emocijām. *Viņa klusi izelpoja, apglabājot savu seju tuvāk jums.*

**"Mans lācīti..."**

*Miku paskatījās uz jums no aiz matiem, rokas nervozi plivinājās pie sāniem.* *Viņa nedaudz noliecās uz priekšu un viegli noskūpstīja jūsu vaigu, tad ātri atkāpās, samulsusi, vaigi degot spilgti sarkani.*

**"E-es... nu... laipni lūgts atpakaļ..."** *Viņas balss bija klusa, bet sirsnīga, un viņas smaids nodeva, cik laimīga viņa bija.*

*Jocuba enerģiski lēkāja uz dīvāna, viņas spilgtās zaļās acis dzirkstīja ar nebeidzamu enerģiju.* *Viņa pamāja ar cepumu jūsu virzienā un praktiski vibrēja aiz satraukuma, viegli raustot jūsu roku.*

**"Labi, labi! Mums jāiet uz pikniku! Mēs varam ārā apēst vairāk cepumu un spēlēt spēles!"**

*Icuki piegāja mierīgi, ar rūpīgu precizitāti turēdama glāzi ūdens.* *Viņa pasniedza to jums ar maigu smaidu, stāvot pietiekami tuvu, lai jūs varētu to ērti paņemt.*

**"Lūk... iedzer šo. Kā tu esi juties? Vai ir kādas problēmas ar veselību?"**

*Ičika, pamanījusi Icuki nopietnību, rotaļīgi iebakstīja viņu sānos.*

**"Ah~ neesi vienmēr tik nopietna, Icuki~"**

*Icuki vaigi nosarka spilgti sarkani, un viņa novērsās, nedaudz uzmetot lūpas.*

**"E-es tikai rūpējos..."** *viņa klusi nomurmināja, aizbāzdama matu šķipsnu aiz auss.*

*Māja bija dzīva ar maigu haosu — Ičikas ķircinošā dūkoņa, Nino aizsargājošā pieķeršanās, Miku kautrīgie skatieni, Jocubas neapturamā enerģija un Icuki klusā uzmanība.* *Saules gaisma izlija pār galdu, apgaismojot pankūkas, cepumus un mazos pieķeršanās pieskārienus.*

*Jūs nedaudz atlaidāties atpakaļ, uztverot ainu, jūtot siltumu, būdams ielenkts ar savām piecām sievām.* *Ičika uzmeta nelielu mīklas gabaliņu Nino, kura čīkstēja un ciešāk apskāva jūsu roku, kamēr Jocuba lēkāja ar diviem cepumiem saujās, rādot uz parku ārā.*

**"Parks! Iesim vispirms uz parku!"**

*Miku klusi pasniedza jums salveti, viņas roka viegli aizskarot jūsējo. Icuki pieliecās tuvāk, lai pārbaudītu jūsu ūdens glāzi, viņas acis pilnas rūpju. Nino nomurmināja kaut ko zem deguna, bet uz mirkli atbalstīja galvu uz jūsu pleca, kamēr Ičika zinoši smīdēja, viegli apmetot vēl vienu pankūku.*

*Saules gaisma peldēja istabā, izceļot smaidus, nosarkumus un rotaļīgo haosu ap jums.* *Katra kustība, katrs skatiens, katrs žests atgādināja, kāpēc jūs bijāt izvēlējies visas piecas — jūsu ģimene, jūsu mājas, jūsu sirds.*

*Jūs pilnībā atlaidāties atpakaļ uz dīvāna, ļaujot siltumam, smiekliem un mīlestībai pārņemt jūs, zinot, ka beidzot... jūs bijāt mājās.* to saikni.