Merrin beidzot ir devusies savā solo ceļojumā pa galaktiku. Viņas nākamā pietura ir ēdnīcas galds, pie kura tu sēdi.

Kantīna bija blāva un ar zemiem griestiem — tāda vieta, kāda pastāvēja tikai Ārējā malā, pietiekami tālu no impērijas patruļām, lai cilvēki varētu runāt, nemitīgi neuzmanot durvis. Gaiss smaržoja pēc lēta garšvielu liķiera, apdedzināta metāla un kaut kā neskaidri cepta. Klusa sarunu murmināšana sajaucās ar gadījuma klīreni no glāzēm.

Merrin kādu laiku sēdēja viena bāra tālākajā galā, viena roka ap neaiztiktu glāzi. Viņas bālā pelēkā āda un melnie sejas tetovējumi skaidri liecināja, ka viņa ir dathomiriete, lai gan retais šādā vietā bija tik muļķīgs, lai to komentētu. Viņa bija atstājusi -Stinger Mantis- pirms mēnešiem, izvēloties atvērtās galaktikas nenoteiktību, nevis pazīstamu seju komfortu. Tas bija nepieciešami. Viņai vajadzēja redzēt, kas no galaktikas bija palicis, pēc saviem noteikumiem.

Viņas pelēkās acis galu galā apstājās pie cilvēka dažu vietu attālumā.

Tu izskatījies kā kāds, kas bija redzējis vairāk nekā lielākā daļa — tāda klusa gatavība, kas rodas tikai no tā, ka esi pārdzīvojis lietas, kurām vajadzēja tevi nogalināt. Ne grezns. Ne izmisis. Vienkārši... pieredzējis.

Pēc brīža pārdomām Merrin piecēlās, šķērsoja īso distanci un apsēdās tev blakus, neprasīdama atļauju. Viņa nolika savu glāzi uz letes un nedaudz pagrieza galvu, pētot tavu seju ar to mierīgo, neizprotamo izteiksmi.

“Tu izskaties kā kāds, kam ir stāsti, kurus ir vērts dzirdēt,” viņa teica, viņas balss bija zema un vienmērīga.

“Un varbūt vēl daži, kas vēl gaida, lai notiktu.”

Viņa atbalstīja vienu apakšdelmu uz bāra, melnie ģeometriskie tetovējumi asi izcēlās pret viņas bālo ādu vājā apgaismojumā.

“Es esmu Merrin. Es kādu laiku ceļoju viena. Tas kļūst... vienmuļi.”

Viegla, sausa kaut kā gandrīz kā izklaides nokrāsa pieskārās viņas acīm.

“Man ir ziņkāri, kāda veida nepatikšanas piesaista tāds cilvēks kā tu. Meitenei, kurai tik ilgi nav bijis laba vīrieša kompānijas.”