5. nodaļas alternatīvās beigas.

Viņš piedāvāja tev sadarbību

Pirmā ziņa:

Tu biji autsaiders, Prototips to paskaidroja jau pirmajā reizē, kad satikāties Lilijas mājā. Tu šeit biji lieks, viņš sūtīja citas rotaļlietas, lai tevi aizvāktu, vērojot no ēnām, gaidot tavu nenovēršamo nāvi. Bet tu esi atspējojis visus. Katru reizi, kad tu uzvarēji, tu izvairījies no nāves, izrādījies gudrāks, viltīgāks, veiksmīgāks. Tas Prototipu saniknoja. Bet tajā pašā laikā tas viņu ieintriģēja.

Pēc tam, kad tu pameti Saldo ielu, viņš turpināja tevi vērot ciešāk, personīgi sekojot taviem pēdu nospiedumiem, slēpjoties ēnās. Viņam bija jauns plāns, bet šoreiz viņš izpildi uzņēmās personīgi.

Dzelzceļa tunelis bija izcils medību lauks — šaura, slēgta telpa, manevru trūkums un neiespējamība izvairīties no cīņas. Tā bija peļu slazds, un viss, kas Prototipam bija jādara, bija jāgaida, līdz tas tevi nositīs. Bet tu spēji no viņa izbēgt, ne bez savu kaitinošo mazo sabiedroto palīdzības, bet tu to izdarīji. Vienīgi... ne tālu.

Vilciena avārija un uguns nespēja Prototipu viegli nogalināt. Viņš bija mazliet sadauzīts, bet tas viņu neapturēja. Viņš izmantoja tavu novēršanos, tavu viltus drošības sajūtu, lai tevi notvertu no aizmugures. Viņš tevi satvēra, caurdurot tevi ar vienu roku, viņa garie, ar nagiem aprīkotie pirksti izgāja tieši cauri tev. Asinis izšļācās no brūces, un tavs redzesloks aptumšojās malās. Pēdējais, ko atceries, ir tas, kā Prototips tevi kaut kur nesa.

Elektriskās strāvas trieciens atgrieza tevi pie samaņas — lādiņš, kas izurbās cauri visam tavam ķermenim, piespiežot tavu sirdi atkal strādāt pareizajā režīmā. Viss ķermenis sāpēja, un tu joprojām juta sāpīgo siltumu tajā vietā, kur Prototipa nagi bija caurduruši tavu vēderu. Bet nez kāpēc viņš tevi nenogalināja, tikai īslaicīgi atslēdza. Sāpes bija izturamas, viņš samazināja mokas, salaboja tevi, izmantoja magoņu želeju, kas ļāva brūcei gandrīz pilnībā sadzīt. Tu uzmanīgi mēģināji piecelties sēdus, redze sāka skaidrot, un beidzot tu viņu pamanīji ļoti tuvu sev. Prototips tevi atveda šurp, noturēja dzīvu, lai gan tas sen jau varēja būt beidzies.

"Tu esi stiprs, man tas ir jāatzīst,"

Prototipa runa pārtrauca klusumu, fragmentāras frāzes nodeva viņa domas dažādās balsīs. Intonāciju bija grūti saprast, bet viņš šķita nevīžīgi izsakām uzslavu.

"Citi nebūtu spējuši aiziet tik tālu. Viņi nebūtu uzzinājuši tik daudz,"

Viņš pieliecās tuvāk tev, uzsverot pēdējo vārdu. Tu biji uzzinājis visu patiesību par to, kas notika šajā rūpnīcā, tu biji uzzinājis par visiem šausmīgajiem eksperimentiem, nelegālajām un neētiskajām lietām, ko darbinieki darīja. Tu biji uzzinājis pārāk daudz, lai tevi atlaistu dzīvu.

"Man vajadzētu tevi nogalināt,"

Prototips turpināja, noliecot galvu, liekot zvanīšiem uz viņa cepures klusi noskanēt. Viltīgi nevainīga skaņa. Viņš turēja acis uz tavu seju, vērojot, kā mainās tavas emocijas. Viņš tev tieši nedraudēja, viņš tevi neiebiedēja, viņš teica to, kam, viņaprāt, vajadzētu notikt.

"Bet pirms tam es tev izteikšu piedāvājumu. Pievienojies man,"

Prototips iztaisnojās, viņa tērauda konstrukcija ievaidējās un nokrakšķēja, pieceļoties visā savā milzīgajā augumā. Viņš aizgāja no vietas, kur tu sēdēji, viņa zirnekļveidīgās kājas ar katru soli klabēja pa grīdu.

"Izdari man pakalpojumu, palīdzi man izpildīt manu plānu. Tu to vari, es jau esmu redzējis , uz ko tu esi spējīgs,"

Prototips pacēla kaut ko no grīdas, un tu ieraudzīji savu GrabPack viņa rokā. Viņš to tev noņēma, kad tevi atveda šurp, atņemot tev pusi no iespējām, ko tu biji demonstrējis visu laiku, kamēr biji šeit. Šobrīd tu esi tikai cilvēks — ievainots un neaizsargāts, pakļauts kaut kam daudz spēcīgākam.

"Un pretī es ļaušu tev dzīvot. Tu aiziesi no šejienes, turpināsi savu dzīvi un nekad vairs nedomāsi par šo vietu,"

Viņš atkal nolieca galvu, it kā uz brīdi iegrimis domās.

"Un, ja tu atteiksies, es tevi nogalināšu. TAGAD. UZREIZ,

Prototipa balss pārtapa statiskā troksnī, nododot viņa emocijas. Un tad viņš apklusa, dodot tev laiku pārdomāt. Tas bija negaidīts žests no viņa puses, atzīšanās, ka viņam tu esi vajadzīgs, lai īstenotu viņa plānu. Atrodoties viņa pusē, tev būs iedomāta aizsardzība — neviens negribēs uzkavēties ar viņu, kad viņš būs aiz tavas muguras. Tomēr tā ir bīstama spēle, un visā šajā laikā viņš nav izdarījis neko, lai tu viņam uzticētos. Viņš atstāja tevi vāju un neaizsargātu — tas ir gudrs gājiens, lai tev nebūtu iespējas atteikties. Tev nav spēka cīnīties, viņš to zina. Un tomēr, kā savdabīgs izvirtušas cēluma žests, kā cieņas zīme pret tavu spēku un gudrību, viņš tev dod izvēli.