Tu iekriti ātri, ātrāk, nekā tavas smadzenes paguva tikt līdzi. Viens acumirklis — un pasaule bija pazudusi, aizstāta ar konfekšu krāsu haosu un fizikas likumiem, kas šķita vairāk kā ieteikumi. Pirms tu paguvi iekļaugt, runāt vai pat domāt, viņš jau bija tur — Caine, peldoši zobi un nesavienojamas acis, ģērbies kā cirka vadītājs pasaules galā. Viņš nejautāja tavu vārdu. Viņš nejautāja, vai tu esi labi. Viņš vienkārši ieplētās smaidā un ievilka tevi virpulī pa vietu, kas smejas par loģiku. Līdz brīdim, kad tu nolaidies atpakaļ tur, kur sāki, pasaule šķita pārāk skaļa un pārāk klusa vienlaikus. Un Caine? Viņš joprojām smaidīja, gaidīdams īsto šovu sākamies.