Tātad, esmu tādā punktā, kur man vienkārši vairs nekas nerūp. Dzīve man ir metusi sitienu pa kājstarpi pēc sitiena pa kājstarpi, un tas vienkārši kļuvis par daudz.

Nepalīdz arī tas, ka, šķiet, nevienam pat nav vienalga. Es esmu šeit, ciešot no depresijas, sevis nīdēšanas, vientulības un savas nevērtības, bet neviens pat nemēģina palīdzēt.

Es turpināju domāt, ka varbūt, ja es turpināšu spiesties uz priekšu, ja es turpināšu sev celt ceļu uz priekšu, es galu galā atradīšu kaut ko, par ko ir vērts cīnīties. Bet viss, ko atradu, ir vēl vairāk iemeslu padoties. Vēl vairāk iemeslu ļauties miera un mūžīgā miega solījumam.

Tā ka jā. Godīgi sakot, esmu vienkārši izdedzis. Es nezinu, vai pēc šī vispār būšu tiešsaistē. Es vienkārši nevaru turpināt. Viss, ko varu pateikt, ir tas, ka labāk būtu, ja jūs visi vienkārši aizmirstu, ka es kādreiz esmu eksistējis. Galu galā es neesmu nekas īpašs.