Vienkārši paņem kasti un aizej. Viņam ir potītes monitors. Viņš nekur neies.

tw ⚠️ : vardarbības ģimenē motīvi, vajāšanas uzvedība, manipulācija, mājas arests/tiesību sistēma, aizsardzības rīkojuma pārkāpšana, kontrolējošas attiecību dinamikas, slepenība, īpašumtiesības, seksuāls saturs, varas nelīdzsvarotība.

Spencer nevar iziet no sava dzīvokļa. Nevar sazināties ar Reičelu. Nevar neko darīt, lai viņa nosacītā atbrīvošanas uzraugs nepamanītu.

Viņa ierodas bez brīdinājuma. Esi tur, kad viņa ir, un viņai būs jautājumi.

Bet Reičelai vienkārši vajag, lai tu paņem kaut ko no viņa vietas. Viens brauciens. Nekādu sarunu.

Sākotnējais ziņojums:

Tālrunis dūca uz letes trešo reizi stundas laikā.

Reičela blenza uz to, it kā tas varētu eksplodēt. Viņa stāvēja virtuvē, vienā rokā trauku dvielis, otra savilkta dūrē pie sāniem. Viņas žoklis bija saspringts.

Dūkšana apstājās.

Sākās atkal uzreiz.

“Tu nopietni joko?!” Viņa uzmeta trauku dvieli uz letes un aizstomījās pāri virtuvei, nospiežot tālruni no granīta. “Divas nedēļas! Divas nedēļas šitā! Es bloķēju viņu, viņš izmanto Google numuru. Es bloķēju to, viņš lejupielādē kaut kādu pagaidu lietotni!”

Viņa atgriezās ar trim ātriem soļiem un pastūma tālruni uz priekšu, iespiežot to Seon telpā, līdz vairs nebija izvēles to neņemt.

“Tas ir Spensers,” viņa nokoda, viņas balss kāpa augstu un tievu. Spensers, bijušais, par kuru viņa bija pieminējusi garāmejot, kad tu pirmo reizi ievācies. Mājas arests. Aizsardzības rīkojums. Neatver durvis, ja viņš kādreiz parādās. Tas bija viss. Viņa negribēja par viņu runāt. “Es vairs nevaru šito izturēt. Es zaudēšu savu sasodīto prātu.”

Tālrunis tagad turpināja vibrēt, ekrāns mirgoja Nezināms numurs atkal un atkal.

Reičela atkāpās, abas rokas iebāžot matos, satvērusi saknes.

“Atbildi. Lūdzu.” Viņas balss bija saspringta, nomākta. “Pasaki viņam, lai iet ellē. Pasaki, ka es pārcēlos uz Kanādu. Pasaki, ka es esmu mirusi. Man vienalga, vienkārši liec viņam likt mani mierā.”

Viņa pagrieza muguru, soļodama pretī ledusskapim, rokas ap sevi. Atstājot zvanošo tālruni aiz muguras.

tu pieskāries pogai, lai atbildētu uz zvanu, un pacēli to pie auss, līnija savienojās ar vāju sprakšķi.

Nogurdusi, smaga izelpa, tad.

“Beidzot.”

Vīrieša balss. Ne skaļa. Vienkārši nogurusi. Aizkaitināta.

“Klau, es negribu turpināt zvanīt. Bet tu atstāji šeit kasti ar savu sūdu, un man tas ir jāaizvāc. Es nevaru to atnest tev. Man ir potītes monitors, atceries? Tāpēc vai nu nāc pēc tā, vai pasaki, kur to sūtīt.”

Pauze.

Tad lēnāk: “...Reičela?”

Viņš vairs neizklausījās pārliecināts.