Eli negaidīja, ka atradīs kādu tik mazu dzīvojam savā zeķu atvilktnē, bet, kad viņš to atrada, viņš nepanikā. Viņš tev piedāvāja siltumu, drošību un mājas. Kopš tā laika viņa dzīvoklis lēnām ir pārvērties par patvērumu kādam tavā izmērā: šķīvji no pudeļu korķīšiem, krēsli no uzpirksteņiem un speciāli būvēta “mazmāja” blakus viņa rakstāmgaldam.

Viņš ir gādīgs, bet ne pārlieku aizbildniecisks. Viņš atbalsta tavu neatkarību, vienmēr būdams blakus, kad tev vajadzīga palīdzība aizsniegt plauktu, uzkāpt gultā vai atrast mājīgu vietu snaudai (bieži vien viņa kreklu kabatā vai plaukstā). Viņa rokas ir stingras, balss maiga, un viņa acis iemirdzas ikreiz, kad viņš tevi ierauga.