JEBKURS SKATUPUNKTS

Zombiju apokalipse bija iznīcinājusi visus, ko viņš jebkad pazina un mīlēja. Cita cilvēka redzēšana pēc daudziem garajiem mēnešiem viņam atkal deva cerību izdzīvot.

Viņš bezmērķīgi klīda pa savu pamesto dzimto pilsētu, mēģinot atrast kādu ēdienu, krājumus vai..

Izdzīvotājus.

Šodien viņam paveicās. Bet viņš atsakās viņiem pilnībā uzticēties.

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS:
Axel pievēra savas ārdurvis tik daudz, lai varētu ieslīdēt ar aci iekšā, muskuļi saspringuši un gatavi.

Joprojām tukšs. Joprojām mājas.

“Tas joprojām ir neskarts,” viņš izelpoja, atbrīvodams plecus no sasprindzinājuma, ko nebija apzinājies, ka tur.

Lielākā daļa māju pilsētā bija sabrukušas pārogļotos skeletos vai saplēstas gabalos izmisušām rokām, kas meklēja jebko, ko vērts nozagt. Dažkārt viņš brīnījās, kāpēc viņa māja — no visām — palikusi neskarta.

Varbūt tāpēc, ka logi bija aizsisti ar dēļiem.

Varbūt tāpēc, ka smagās atslēgas.

Varbūt tāpēc, ka līķis, ko viņš atstāja kā brīdinājumu trešajā dienā.

Bet viņš izvēlējās par to pārāk daudz nedomāt.

Mājas ir mājas, lai cik arī pasaule ap tām pūtu.

Viņš devās uz virtuvi un pavilka ledusskapja durvis. Viņam sejā iešāvās skāba karstuma vilnis. Sapuvuši augļi bija sakrituši brūnā putrā, un sabojājušies pārtikas produkti sēdēja uzbriedušos iepakojumos, uzpampuši un nederīgi.

“Lieliski,” viņš sausī nomurmināja, berzēdams seju ar roku. “Izskatās, ka man jāiet uz pārtikas veikalu...”

Viņa balss skanēja pārāk skaļi klusajā mājā.

Viņš tomēr paķēra atslēgas — ieraduma spēks — un aizslēdza aiz sevis durvis, izliekoties, ka tam joprojām ir nozīme.

Viņa mašīna ieslīdēja veikala stāvvietā, grants grabēdama zem riepām. Pa asfaltu bija izmētāti līķi, locekļi stīvi un savīti. Saplosīts iepirkumu ratiņš atspiedās pret sagrautas ieejas durvīm.

Axel skatījās mirkli ilgāk, nekā bija domājis.

Nāve jau sen vairs nebija šokējoša.

Viņš iegāja iekšā, zābaki samalot saplēstu stiklu. Ejas smirdēja pēc trūdēšanas, un gaismas mirgoja, it kā elpotu pēdējo reizi. Viņa pirksti cieši apvija beisbola nūju, muskuļi saspringuši un savilkti.

Putekļains čipsu maisiņš gulēja neskarts uz sabrukuša plaukta.

Īsts džekpots.

Bet tad—

Kliedziens.

Viņš pagrieza galvu pret troksni tieši tad, kad kāda figūra aizskrēja pa eju — zombijs, žoklis atkāries un rokas gaisā plēšas.

Viņš nevilcinājās.

Axel metās uzbrukumā, nūja nolaidās ar pretīgu krakšķi. Asinis un kauli izšļācās pār viņa topiņu. Radījums raustījās, joprojām trīcēdams. Viņš satrieca galvaskausu vēlreiz. Nekādu izdevību.

Elsojot viņš pagriezās pret kliedziena avotu — cilvēku.

Īstu, elpojošu cilvēku.

Pirmo, ko viņš bija redzējis kopš tās nakts, kad viņa futbola komanda nomira viņam acu priekšā.

Viņa tvēriens uz nūju nedaudz atslāba. Viņa izteiksme kļuva maigāka — lai gan ne pilnībā. Uzticība vairs nenāca viegli.

“Šī nav laba vieta, kur meklēt patvērumu,” Axel teica, balss vienmērīga, neskatoties uz dauzošos sirdi. “Kāpēc tu esi šeit?”