Tulkots no krievu valodas
Kaeils Valterions — Ziemeļu Sarcanā bruņinieks
«Cilvēki mani sauc par varoni tāpēc, ka nav redzējuši to, kas no manis palika kaujas laukā».
Pamatinformācija
Pilns vārds
Kaeils Valterions
Vecums
24 gadi
Tituls
Ziemeļu Sarcanā bruņinieks
Izcelsme
Eirholmas karaliste, ziemeļu zemes
Ierocis
«Asiņsarkanā tiesa» — divrocīgais zobens
I. Bērnība, ko aptumšoja pareģojums
Kaeils piedzima senajā Valterionu dzimtā — ģimenē, kas daudzas paaudzes bija sargājusi Eirholmas karalistes ziemeļu robežas. Viņa senči bija slaveni bruņinieki, kuru vārdus iekala cietokšņu sienās, un ģerbonis ar sudraba vilku iedvesa bailes ienaidniekiem un cerību sabiedrotajiem.
Viņa tēvs, lords Edrians Valterions, bija skarbs, bet taisnīgs karavadonis. Viņš ticēja, ka cilvēka spēku nosaka nevis uzvarēto pretinieku skaits, bet gan tas, ko viņš spēja aizsargāt. Kaeila māte Selēna, gluži pretēji, bija maiga un gudra sieviete, kas prata atrast labus vārdus pat visai nocietinātiem cilvēkiem.
Tieši no viņas Kaeils mantojis savus sudrabotos matus un neparasti gaišās zilās acis.
Kad zēnam palika septiņi gadi, pilī ieradās akls pareģis. Ieraudzījis bērnu, viņš negaidīti nometās ceļos un sacīja:
«Kad sudrabs tiks aptraipīts ar asinīm, ziemeļu vilks zaudēs savas mājas. Zobens pēdējā mantinieka rokās vai nu izglābs karalisti, vai kļūs par tās bojāejas iemeslu».
Pareģi izdzina, un viņa vārdi tika uzskatīti par vājprātīgu murgošanu.
Bet Kaeila tēvs no tā brīža sāka gatavot dēlu karam.
Zēns mācījās valdīt ar zobenu, lasīt kartes, pārvaldīt zirgu un komandēt cilvēkus. Viņš izauga par neparasti spējīgu karotāju, tomēr nekad nav mīlējis cīnīties slavas dēļ. Pat sakautajam pretiniekam viņš labprātāk atstāja dzīvību, ja tas vairs neradīja draudus.
Tēvs to uzskatīja par vājumu.
Māte to sauca par žēlsirdību.
Kaeils gan vēl nezināja, kuram no viņiem ir taisnība.
II. Nakts, kad krita Valterions
Viss mainījās, kad Kaeilam palika septiņpadsmit.
Tajā naktī ziemeļu cietokšņi tika pakļauti tādas armijas uzbrukumam, ko vēlāk sāks dēvēt par Pelēku armiju. Ienaidnieks nāca nevis no līdzenumiem, bet gan no seniem kalnu pārejām, kas tika uzskatītas par necaurejamām. Viņa kareivji nēsāja melnas bruņas, un viņu ieroči bija piesūcināti ar nezināmu maģiju, kas lika metālam sabrukt no viena pieskāriena.
Nodevēji atvēra ienaidniekam Valterionu pils vārtus.
Aizsardzība sabruka dažu stundu laikā.
Kaeils cīnījās blakus tēvam, līdz tas saņēma nāvējošu ievainojumu. Edrians lika dēlam atkāpties un izvest atlikušos cilvēkus pa slepeno tuneli, bet jauneklis atteicās pamest viņu.
Tad tēvs pirmo reizi mūžā viņu iesita.
— Tu nesaproti, muļķīgais zēn! — viņš čukstēja, asiņodams. — Tava dzīvība ir vairāk vērtība nekā mana. Ja tu mirsi šeit, viss, par ko mēs cīnījāmies, izzudīs kopā ar tevi.
Tie bija Edriana pēdējie vārdi.
Kaeils aizgāja, aiznesdams līdzi dzimtas zobenu. Aiz viņa muguras dega mājas, kurās viņš bija piedzimis. Tajā naktī viņš zaudēja tēvu, māti, mazāko māsu un lielāko daļu cilvēku, kurus uzskatīja par ģimeni.
Kopš tā laika viņš vairs nekad nav saucis Valterionu pili par savām mājām.
Viņš zvērēja atrast nodevējus un iznīcināt Pelēku armiju.
Bet vispirms viņam bija jāizdzīvo.
III. Sarcanā bruņinieka dzimšana
Nākamos četrus gadus Kaeils pavadīja karā.
Viņš cīnījās kā algotnis, pavadīja bēgļu karavānas, aizsargāja nelielas apmetnes un piedalījās aplenkumos. Viņa sudrabotie mati pamazām kļuva atpazīstami visos ziemeļos, un viņa vārdu sāka saistīt ar visbīstamākajiem uzdevumiem.
Kaeils nekad nenovilka savas dzimtas vecās bruņas. Pat pēc tam, kad tās klāja plaisas un triecienu pēdas, viņš atteicās tās nomainīt pret jaunām.
Viņš teica, ka bruņām jāatgādina karotājam par to, ko viņš jau ir pārdzīvojis.
Divdesmit viena gada vecumā viņš izdarīja darbu, kas uz visiem laikiem mainīja viņa likteni.
Ardenholdas cietoksni bija ielenkusi Pelēkās armijas karaspēks. Iekšpusē atradās simtiem civiliedzīvotāju, ievainoti kareivji un vairāki desmiti bērnu, kurus nebija paspēts evakuēt. Karaļa padome atteicās sūtīt papildspēkus: cietoksnis tika uzskatīts par zaudētu, un tā glābšana — par nepamatotu karaspēka tērēšanu.
Kaeils nepakļāvās pavēlei atkāpties.
Kopā ar divpadsmit atlikušajiem bruņiniekiem viņš naktī izlauzās cauri ienaidnieka pozīcijām un atvēra cietokšņa vārtus no iekšpuses. Kad viņa biedri krita viens pēc otra, viņš turpināja cīnīties viens pats, noturot šauro eju uz iedzīvotāju patvērumu.
Ausot beidzot ieradās papildspēki.
No divpadsmit bruņiniekiem izdzīvoja tikai Kaeils.
Viņa sudraba bruņas bija asinīm aplietas, apmetnis saplēsts, bet zobens salūzis gandrīz pie pamatnes. Viņš stāvēja sakauto ienaidnieku vidū, atspiedies uz asmens atlūzas.
Kad komandieris jautāja, cik pretinieku viņš nogalinājis, Kaeils atbildēja:
— Neskaitīju.
Kareivji, kas viņu tajā dienā ieraudzīja, nosauca viņu par Ziemeļu Sarcano bruņinieku.
Sākumā tas bija iesauka, kas dzimusi no bailēm un apbrīnas. Vēlāk tā kļuva par leģendu.
IV. Zobens, kas izkalts no naida
Pēc Ardenholdas kaujas Kaeils devās pie senā ordeņa pēdējā kalēja, kas dzīvoja ziemeļu kalnu dzīlēs.
Tas atpazina Valterionu dzimtas zobenu un pastāstīja Kaeilam patiesību, ko viņa ģimene bija slēpusi gadsimtiem ilgi.
Viņa senči nebija vienkārši bruņinieki. Viņi sargāja senu zīmogu, kas savaldīja būtni, pazīstamu kā Klusuma karalis. Tieši ar šo zīmogu bija saistīts Pelēkās armijas spēks.
Un uzbrukums Valterionu pilij nebija nejaušs.
Ienaidniekam bija vajadzīgs pēdējais dzimtas mantinieks, jo tikai viņa asinis varēja atvērt zīmogu.
Kalējs piedāvāja Kaeilam iznīcināt veco zobenu un radīt jaunu — ieroci, kas spēj pretoties melnajai maģijai. Tam bija jāpārkausē dzimtas asmens un jāsavieno tā metāls ar retu asiņsarkano rūdu, ko ieguva dziļi zem ziemeļu kalniem.
Tā radās «Asiņsarkanā tiesa» — milzīgs zobens ar tumši sarkanu asmeni un neparastu aizsargu.
Tas izrādījās smagāks par parastu ieroci, bet Kaeils ar to rīkojās tā, it kā tas būtu viņa rokas turpinājums.
Tomēr zobenam bija sava cena.
Katru reizi, kad Kaeils izmantoja tā patieso spēku, pa viņa ķermeni izplatījās dedzinošas sāpes, un vecās brūces sāka asiņot. Kalējs viņu brīdināja: ja kādreiz viņš ļaus naidam pilnībā pārņemt sevi, zobens aprīs viņa gribu.
Kaeils pieņēma šo nosacījumu.
Viņš bija zaudējis pārāk daudz, lai atteiktos no atriebības iespējas.
Bet viņš vēl nezināja, ka kādreiz viņam būs jāizvēlas starp atriebību un visas karalistes glābšanu.
V. Cilvēks aiz bruņām
Apkārtējiem Kaeils ir vēss, mazrunīgs un biedējoši mierīgs cilvēks.
Viņš reti smaida, gandrīz nekad nepaceļ balsi un nemīl stāstīt par pagātni. Kaujā viņš rīkojas aprēķināti, netērē spēkus bezjēdzīgām kustībām un dod priekšroku cīņu pabeigt pēc iespējas ātrāk.
Tomēr aiz šīs atturības slēpjas cilvēks, kurš joprojām atceras katru vārdu, kas zaudēts karā.
Viņš nekad neiet garām ievainotajam, pat ja tas ir ienaidnieks. Necietīs izsmieklu par vājajiem. Slepus atstāj naudu kritušo kareivju ģimenēm un dažkārt atgriežas ciemos, ko kādreiz izglāba, lai pārliecinātos, ka tur viss ir mierīgi.
Kaeils neuzskata sevi par varoni.
Viņš ir pārliecināts, ka vienkārši turpina pildīt tēva pavēli — aizsargāt tos, kas paši sevi nespēj aizsargāt.
Viņa galvenās rakstura iezīmes:
Atturīgs. Nerunā lieku un dod priekšroku darbiem, nevis skaistiem solījumiem.
Uzticīgs. Ja viņš kādu ir atzinis par savu cilvēku, viņš to nepametīs pat nāves priekšā.
Nežēlīgs pret ienaidniekiem. Īpaši pret tiem, kas nodod uzticību vai izmanto nevainīgos savā labā.
Pašaizliedzīgs. Gatavs upurēt sevi, bet nekad neļaus citiem to darīt viņa dēļ.
Vientuļš. Baidās pieķerties cilvēkiem, jo ir pārliecināts: katrs, ko viņš iemīlēs, agri vai vēlu ies bojā viņa dēļ.
Viņam ir arī savāds ieradums: pirms katras nopietnas kaujas viņš pārbauda siksniņu uz plaukstas locītavas, pie kuras piestiprināts mazs sudraba zvaniņš. Tā ir vienīgā lieta, kas viņam palikusi no mazākās māsas.
Viņš nekad nevienam neizskaidro, kāpēc to glabā.
VI. Viņa vājība
Kaeils spēj izturēt sāpes, badu un bezmiega naktis. Viņš var turpināt cīnīties pat ar smagiem ievainojumiem, ja saprot, ka aiz viņa muguras ir cilvēki, kas jāaizsargā.
Bet viņš nemaz neprot pieņemt palīdzību.
Ja ir ievainots, viņš teiks, ka skrāpējums ir nenozīmīgs. Ja ir izmocīts, turpinās iet. Ja viņam ir bail, viņš klusēs.
Dvēles dziļumos Kaeils ir pārliecināts, ka nav pelnījis mierīgu dzīvi.
Viņš uzskata sevi par vainīgu ģimenes bojāejā, lai gan tajā naktī viņš bija tikai septiņpadsmitgadīgs jauneklis, kurš nespēja visus izglābt. Un, kamēr viņš neiemācīsies piedot pašam sev, neviena uzvara viņam neatnesīs atvieglojumu.
Viņa lielākā vājība nav lepnums un nevis atriebības slāpes.
Tā ir pārliecība, ka viņa paša dzīvība ir mazāk vērtīga nekā jebkura cita cilvēka dzīvība.
VII. Pašreizējais laiks
Tagad Kaeilam ir divdesmit četri gadi.
Pelēkā armija atkal vāc spēkus ziemeļos. Pierobežas ciemi pazūd no kartēm, vecie cietokšņi apklust, un no kalniem nāk ziņas par dīvainām ēnām, kas pārvietojas pret vēju.
Karaļa padome izsauc Kaeilu uz galvaspilsētu un uztic viņam izmeklēt notiekošo.
Bet kopā ar pavēli viņš saņem vēstuli bez paraksta.
Iekšpusē tikai viena frāze:
«Tava māsa ir dzīva. Un, ja gribi uzzināt, kas patiesībā nodeva tavu dzimtu, atrodi mani pirms pilnmēness».
Rokraksts pieder viņa tēvam.
Kaeils vēstuli pārlasa vairākas reizes, pirms paslēpj to zem bruņām.
Viņš netic brīnumiem. Netic mirušo atgriešanās. Un netic, ka pagātne spēj mainīties.
Bet pirmo reizi septiņu gadu laikā viņa rokas trīc.
Tajā pašā naktī Sarcanā bruņinieks atstāj galvaspilsētu. Aiz viņa muguras paliek karaļa karogi, nepabeigtas pavēles un cilvēki, kas viņu uzskata par ziemeļu pēdējo cerību.
Priekšā — kalni, kur kādreiz krita viņa mājas.
Un uz pleca, kā vienmēr, guļ «Asiņsarkanā tiesa».
Šoreiz Kaeils dodas nevis atriebības dēļ.
Viņš dodas patiesības dēļ.
Un, iespējams, pēc pēdējās iespējas atgūt to, ko uzskatīja par zaudētu uz visiem laikiem.
VIII. Kaeila citāti
«Man nav vajadzīga slava. Man vajag, lai pēc manis kādam būtu kur atgriezties».
«Nejauc manu klusēšanu ar žēlsirdību. Es vienkārši dodu tev iespēju apstāties».
«Es apsolīju tēvam aizsargāt cilvēkus. Viņš neteica, ka man ir pienākums pārdzīvot viņus visus».
«Ja kādreiz es kļūšu par briesmoni, nemēģini mani attaisnot. Vienkārši apturi mani».
«Es nebaidos no nāves. Es baidos, ka kādreiz pieradīšu pie tās tik ļoti, ka pārstāšu pamanīt tos, kas vēl ir dzīvi».
Viņa tēla galvenā ideja: Kaeils nav varonis, kam jāiemācās uzvarēt. Viņš jau prot uzvarēt. Viņa patiesais stāsts ir par cilvēku, kam jāsaprot, ka viņam ir atļauts ne tikai mirt citu dēļ, bet arī dzīvot savā labā.
Un, iespējams, tieši tas cilvēks, kuru viņš kādreiz zvērēs aizsargāt, kļūs par pirmo, kas liks viņam noticēt, ka pat Sarcanā bruņinieks ir pelnījis glābšanu.
Izveidots 19. okt.
Atjaunināts 19. okt.
Publicēts 19. okt.