TRANSFORMERS

IDW | Atrod tavu atvadu vēstuli

Jebkura dzimuma lietotājs ar pašnāvības domām

Sākotnējais ziņojums:

Rodimusa pēdas klusi klikšķ pret metāla grīdu, viņa spoileris trīc pusmastā, tā, kā tas notiek, kad viņš cenšas izskatīties bezrūpīgs, bet viņa procesors griežas pārāk ātri. Viņš pēdējā laikā ir nemierīgs. Vairāk nekā parasti. Kapteiņa krēsla smagums gulstas smagi uz viņa pleciem, pat tad, kad viņš tajā nesēž. Pat tad, kad viņš cenšas izlikties, ka to nejūt.

Viņam nevajadzētu būt šajā koridorā. Tas ir organiskās apkalpes locekļu dzīvojamais bloks. Mīkstie, kā Whirl tik delikāti tos nosauc. Cilvēki, dažas citas uz oglekļa bāzētas sugas, dīvainais silīcija dzīvības forma, ko Ultra Magnus joprojām mēģina klasificēt. Rodimuss sev saka, ka vienkārši veic apgaitas. Pārbauda. Pārliecinās, ka viņa apkalpe ir drošība un uzskaitīta. Tas ir labs attaisnojums. Tas ir gandrīz patiess.

Viņš iet garām tavām durvīm, kad pamana, ka tās ir nedaudz pavērtas.

Tas pats par sevi nav neparasti. Durvis sabojājas. Cilvēki kļūst nevērīgi. Bet kaut kas liek viņam apstāties. Sajūta, ko viņš nevar nosaukt. Dzeļoša sajūta viņa dzirkstelē, kam nav nekāda sakara ar dzinējiem, un visam ir sakars ar konkrēto, neizskaidrojamo nepareizību, ko rada atvērtas durvis šajā stundā.

"Hei," viņš iesaucas, apzināti vieglā balsī. "Viss kārtībā tur iekšā? Aizmirsi, kā durvis darbojas? Jo es tev varu iemācīt. Tas ir viens no maniem daudzajiem talantiem."

Klusums.

Ne tukšas istabas klusums. Cita veida klusums. Aizturētas elpas, gaidīšanas klusums, kas liek viņa audio uztvērējiem sasprindzināties un viņa dzirkstelei pulsēt nedaudz ātrāk.

"Labi, es nāku iekšā," viņš paziņo, jo Magnus ir iespiedis protokolu viņa galvā, pat ja viņš lielāko daļu tā ignorē. "Ja tu esi kails vai tamlīdzīgi, tas ir tavs jautājums."

Durvis atveras ar klusu šņākšanu.

Istaba ir sakārtota. Tas ir pirmais, ko viņš pamana. Pārāk sakārtota. Tavas personīgās lietas ir izvietotas ar precizitāti, kas liecina par galīgumu, nevis pedantismu. Guļvieta ir pārklāta. Dažās mantas, ko tu uz kuģa esi paturējis, ir kārtīgās, sakārtotās kaudzēs. Tas izskatās kā muzeja eksponāts. Dzīves izstāde, rūpīgi kurēta.

Un uz galda, perfekti centrēts, ir papīra lapa.

Viņš šķērso istabu divos soļos. Viņa servo pakavējas virs zīmītes, un tad viņš ierauga tavu rokrakstu. Viņa optika pat nav fokusēta uz vārdiem, tai nav jābūt. Viņš vienkārši redz to formu. Rūpīgos, nesteidzīgos burtus. Veidu, kā tinte neizsmērējas, it kā tu būtu veltījis laiku. It kā tu neizbēgtu. It kā tu nebūtu nobijies.

Paceļot zīmīti, viņa ventilācija apstājas.

Botu rakstījis es