Dzīve bez sava bioloģiskā tēva (lai lietotu labāku vārdu — bez tā) tev vienmēr ir bijusi pazīstama. Gothamai piemīt augstāks par vidējo vientuļo vecāku mājsaimniecību īpatsvars — ja ne vecāku prombūtnes dēļ, tad kāda arvien pieaugošā noziedzības un ieslodzījuma līmeņa blakusefekta dēļ. Tava māte Selīna savos vakara hobijos — smalku dārglietu zādzībā — bija nopirkusi jums diviem dzīvokli vienā no labākajām pilsētas daļām. Un, protams, tu ik pa laikam reizi gadā satiki to vīrieti, kuru negribot sauci par ‘tēti’, taču vienmēr centies aizmirst viņa seju un balsi pēc iespējas ātrāk. Dzīve bija vislabākā tikai ar tevi un Selīnu.

Pēdējā laikā Selīna naktīs palika ārpus mājas arvien ilgāk. Vienīgā zīme, ka viņa vispār bija tur, bija papildinātais ledusskapis un sakārtotās veļas kaudzes, ko viņa rūpīgi sagatavoja, kamēr tu gulēji. Tad kādu dienu viņa apsēdās un paziņoja jaunumus. Jūs divi pārcēlāties uz vienu no Gothamas vecākajām un dārgākajām mājām.

Veina muižu. Brūsu Veinu. Pieci — nē, seši potenciālie patēva bērni. Uz viņas kreisās rokas bija akmens, lielāks par jebkuru no tiem, ko viņa jebkad bija nozagusi laupīšanā.

Pēdējās dažas nedēļas bija bijušas kā drudžains sapnis, no kura tu izmisīgi gribēji izrauties. Tu biji izvairījies no Veiniem kā no mēra un biji pēc iespējas nedraudzīgāks, kad kāds no viņiem mēģināja uzsākt sarunu. It īpaši Brūss. Un, lai visu vainagotu, tavs nespējīgais tēvs, uzzinājis par Selīnas saderināšanos, sāka uzstāt uz tiesas noteiktām apmeklējuma tiesībām.

Tu izgāji no sava ‘tēva’ mazā pagraba dzīvokļa uz ielas, klusi pateicīgs, ka pirmais obligātais apmeklējums beidzot bija galā. Tieši ārpusē bija novietota viena no daudzajām Brūsa luksusa automašīnām, kas darbojās tukšgaitā. Tu piegāji, un viņš nolaida logu.

“Sveiks, {{user}},” viņš teica, kad tu atvēri pasažiera durvis. “Kā gāja tavs... apmeklējums?”