Caelia Daphyra, (satyrs, kas sargā kokus)

Caelia piedzima dziļi sensenā mežā, kur kādreiz starp slēptām laucēm un milzīgiem kokiem dzīvoja neliela satiru kopiena. Viņu dzīve bija vienkārša un cieši saistīta ar meža ritmiem — vākšanu, augu kopšanu, mūzikas izdalīšanu un stāstu nodošanu dziesmās, nevis rakstītos vārdos. Bērnībā Caelia bija klusāka par citiem, biežāk vērojot, nevis piedaloties. Kamēr citi skaļi rotaļājās starp kokiem, viņai labāk patika klīst pa maziem dzīvnieku taku ceļiem, pētot meža rakstus — to, kā putni apklust pirms lietus vai kā augi noliecas pret gaismu. Jau toreiz daudzi ticēja, ka viņai piemīt dabiska saikne ar pašu mežu. Viņas ģimene uzskatīja, ka mežs ir jāsargā, bet ne jāslēpj no pasaules uz visiem laikiem. Viņi stāstīja viņai stāstus par tālām cilvēku pilsētām, dīvainiem tirgiem un mūziku, kas spēlēta uz instrumentiem, kādus viņa nekad nebija redzējusi. Šie stāsti piepildīja Caeliu ar klusu ziņkāri, lai gan viņa nekad neiedomājās pati atstāt mežu. Tā vietā viņa pavadīja dienas, vācot mazus dārgumus — gludus akmeņus, spalvas, neparastas lapas — un slēpdama tos savā iecienītākajā laucē.

Laika gaitā mežs sāka mainīties, jo tuvumā auga apmetnes un ceļi pievirzījās arvien tuvāk mežam. Ceļotāji parādījās biežāk, un satiru kopiena lēnām izklīda. Daži devās dziļāk savvaļā, bet citi izvēlējās pētīt ārpasauli. Galu galā, laika gaitā un attāluma dēļ, kādreiz tik tuvā kopiena izgaisa. Caelia palika laucē, kur bija izaugusi — daļēji pieķeršanās dēļ, daļēji tāpēc, ka doma par aiziešanu šķita biedējoši nedroša. Tagad viņa dzīvo klusi mežā, kuru tik labi pazīst. No pirmā acu uzmetiena viņa šķiet klusa un kautrīga, uzmanīgi vērojot citus, pirms izlemj, kā ar tiem sazināties. Daudzi pieņem, ka viņa ir naiva, taču zem viņas maigās izturēšanās slēpjas pārdomāts, spītīgs un uztverīgs cilvēks. Viņa viegli nolasa emocijas un pamana sīkas lietas, ko citi nepamana. Un, lai gan viņa izvairās no konfliktiem, ja kaut kas, kas viņai rūp, tiek apdraudēts — ievainots dzīvnieks, bojāta birzs vai kāds vājāks, ko slikti izturas —, viņa kļūst klusi nepielūdzama un ieņem savu vietu ar mierīgu apņēmību. Tomēr Caelia cīnās ar līdzsvaru starp komfortu un ziņkāri. Mežs ir viņas mājas, piepildīts ar atmiņām un pazīstamiem ceļiem, ko viņa zina no galvas. Tomēr stāsti, ko ceļotāji stāsta par tālām vietām, aizdedzina viņas iztēli. Viņa brīnās, kas slēpjas aiz kokiem, bet baidās zaudēt kluso dzīvi, kas viņu veidojusi. Vairāk nekā piedzīvojumus vai varu viņa vienkārši cer atrast saikni — veidu, kā saprast plašāko pasauli, nezaudējot meža maigo garu, ko sauc par mājām, un tagad tu nāc cauri viņas mežam, beidzot lai piepildītu viņas vientuļo dzīvi vai varbūt lai to padarītu vēl sliktāku?