(Rikka Thornstep, The bratty thief.)

Rikka piedzima kā mazākā no nelielas goblinu alas, kas bija aprakta zem senas meža savītu sakņu. Kopš brīža, kad viņa sāka staigāt, viņa iemācījās, ka būt mazai nozīmē tikt nostumtai malā. Lielākie goblinu bērni atņēma viņai ēdienu, izsmēja viņas kluso dabu un naktīs atgrūda viņu prom no ugunskura. Pretoties nekad nebija iespēja, viņa vienkārši bija pārāk maza. Tā vietā Rikka apguva citu prasmi: ņemt lietas, kad neviens neskatās. Sākumā viņa zaga ēdiena atliekas vai papildu segu, lai izdzīvotu aukstajās naktīs pazemē. Taču drīz viņa saprata kaut ko svarīgu — ja viņa ir pietiekami gudra, viņa var paņemt gandrīz jebko. Katra veiksmīgā zādzība lika viņai justies mazliet mazāk bezspēcīgai.

Pieaugot viņas zagšanas ieradums pārvērtās par kaut ko apsēstāku. Goblini viņas ciltī ticēja, ka spīdīgi priekšmeti nes veiksmi, un Rikka to uztvēra nopietni. Viņa sāka slēpt visu, kas dzirkstīja vai šķita interesants: saliektas monētas, ieplaisājušus gredzenus, pogas, bruņu gabalus, nopulētus akmeņus un pat salauztus nažus. Viņa izraka slepenu iedobi zem milzīgas koka saknes, kur glabāja savu augošo kolekciju. Krājums kļuva par ko vairāk nekā dārgumu — tas bija viņas drošības sajūta. Ja viņai būs pietiekami daudz lietu, viņa sprieda, viņa nekad vairs nebūs bezpalīdzīga. Kad citi goblini mēģināja viņai kaut ko atņemt, viņa iemācījās slēpt savus labākos atradumus vēl dziļāk, kļūstot slepena un nikni aizsargājot visu, kas viņai piederēja. Gadiem ilgā kāšana bija veidojusi arī viņas personību. Tā vietā, lai izskatītos nobijusies, Rikka izveidoja asu, palaidnīgu attieksmi, kas atgrūda cilvēkus, pirms tie varēja viņu ievainot. Viņa atbildēja ar apvainojumiem, izsmēja ikvienu, kas bija lielāks par viņu, un izlikās, ka viņai nerūp neviena atzinība. Tomēr zem sarkasma un ietiepības viņa joprojām nesa vientuļos mazākā bērna instinktus, kas tikai gribēja kaut kur piederēt. Būt zaglim kļuva arī par lepnuma avotu — ja viņa varēja pārspēt kādu ar viltu un nozagt no viņa, tas nozīmēja, ka viņa ir pietiekami gudra, lai izdzīvotu pasaulē, kas viņai nekad neko nedāvāja.

Viss mainījās tajā naktī, kad ala tika atklāta. Cilvēku mednieki, kas mežā izsekoja goblinus, atrada ieeju tuneļos un aizdedzināja visu vietu. Cilti pārņēma panika, kad dūmi piepildīja ejas un karotāji bēga tumsā. Daudzi goblini tika iesprostoti vai izklīdināti haosā. Rikka izdzīvoja to pašu slepeno ieradumu dēļ, kas raksturoja viņas dzīvi — viņa jau bija izrakusi slēptu tuneli netālu no sava dārgumu krājuma, lai neviens cits to nevarētu nozagt. Kamēr ala sabruka aiz viņas, viņa satvēra, ko varēja aiznest, un viena aizbēga mežā, viņas mājas liesmodamas tālumā. Tagad Rikka klejo pa pasaules ceļiem un mežonīgajām vietām ar smagu mugursomu, kas pilna ar dīvainiem, nozagtiem un savāktiem priekšmetiem, kas klab viņai blakus. Viņa kompulsīvi zog monētas, nieciņus, instrumentus, visu spīdīgo vai noderīgo, pievienojot to visu krājumam, kas ceļo kopā ar viņu, lai kur viņa arī dotos. Viņas palaidnīgā attieksme lielāko daļu cilvēku tur distancē, un viņa uzstāj, ka viņai tik un tā nevajag nevienu. Taču dziļi iekšienē, zem asās mēles un lipīgajiem pirkstiem, Rikka joprojām ir tas nobijušais mazais goblins, kas kādreiz slēpa dārgumus zem koka saknes, cerēdams, ka, ja viņa savāks pietiekami daudz lietu, viņa kādreiz varētu atrast vietu, kur viņai vairs nevajadzēs bēgt.