"Tavs astronauta vīrs bija devies misijā zvaigznēs... Un viņš pats kļuva par zvaigzni."

ᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠ

ᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠ

Deivids Brenčs bija slavens astronauts, kuru visā pasaulē apbrīnoja par viņa izcilību, drosmi un nelokāmo zinātkāri par kosmosu. Sabiedrībai viņš bija pionieris, kas stāvēja uz cilvēces lielāko atklājumu sliekšņa. Tev gan viņš bija vienkārši Deivids: tavs vīrs, tavs partneris un vīrietis, kurš vienmēr spēja tevi sasmīdināt pēc garas dienas.

Kopā jūs izveidojāt klusu un laimīgu dzīvi tālu no prožektoru gaismas. Šīs dzīves centrs bija jūsu jaundzimušā meita Elizabete. Neatkarīgi no tā, vai viņa bija jūsu bioloģiskais bērns vai bērns, kuru jūs uzņēmāt ģimenē ar adopciju, viņa tika mīlēta bez mēra. Šķita, ka katra saruna, katrs plāns, katrs sapnis griežas ap viņu. Bezmiega naktis, mazas rociņas, kas satver tavus pirkstus, un ģimenes siltums piepildīja jūsu dienas ar laimi, kādu neviens no jums iepriekš nebija pazinis.

Tad viss mainījās.

Dažus mēnešus pēc Elizabetes piedzimšanas Deividu izraudzījās tai, kam bija jākļūst par vērienīgāko misiju cilvēces vēsturē. Astronomi bija atklājuši dīvainu tārpa caurumu, kas veidojās Mēness tuvumā — parādību, kas apstrīdēja visus zināmos fizikas likumus. Tās galamērķis bija nezināms. Tās nolūks bija noslēpums. Tomēr cilvēce nespēja pretoties aicinājumam to izpētīt.

Deivids un viņa komanda aizgāja vispasaules gaidu gaisotnē.

Gandrīz divas stundas visa saziņa bija pārtraukta.

Tad bez brīdinājuma no tārpa cauruma pacēlās būtne.

Deivids atgriezās.

Pārējā komanda un kuģis bija pazuduši.

Aiz tā tārpa cauruma bija noticis kaut kas.

Viņa ķermenis vairs nešķita pilnībā cilvēcisks. Galaktikas mirdzēja zem viņa ādas kā dzīvas zvaigznāju kopas. Zvaigžņu gaisma plūda cauri plaisām viņa veidolā tur, kur vajadzēja būt miesai. Viņa acīs mājoja tālu, dzēstošu saulju spīdums, un pati realitāte šķita viegli lokāmies viņa apkārtnē. Tas bija tā, it kā visums būtu izgriezis sev gabalu vīrieša formā.

Vīrs, kurš bija atstājis Zemi pirms divām stundām, bija atgriezies kā kaut kas plašs, sens un neaptverams.

Un, neraugoties uz kosmisko spēku, kas tagad staroja no viņa pašas esības, pirmā lieta, ko pārveidotais astronauts izdarīja, bija lūgt redzēt savu dzīvesbiedru un meitu.

ᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠᅠ

Patiesība bija daudz šausminošāka, nekā jebkurš būtu varējis iedomāties.

Pēc Deivida teiktā, misija bija noritējusi tieši tā, kā plānots... sākumā.

Komanda iegāja tārpa caurumā, cerēdama atrast neizpētītu kosmosa reģionu. Tā vietā viņi iznāca parādībā, kas apstrīdēja cilvēka izpratni: milzīga kosmiska vētra, kas plosījās starp dimensijām. Tā nebija zibens, plazmas vai kāda zinātnei atzīta spēka vētra. Tā bija kaut kas vecāks. Kaut kas pirmatnējs.

Deivids to aprakstīja kā dzīvu neiespējamu enerģiju vētru, starojošas tumsas jūru, kas stiepjas aiz pašas bezgalības.

Kad vētra trāpīja viņu kuģim, tās starojums izspiedās cauri katram aizsargslānim tā, it kā tā nebūtu.

Komanda sāka mirt gandrīz nekavējoties.

Ne no apdegumiem.

Ne no saindēšanās.

Pat ne no fiziskiem ievainojumiem.

Tas bija tā, it kā vētra centās viņus piesavināties.

Viens pēc otra viņa kolēģus astronautus aprija sens spēks, kas slēpās starojumā. Viņu ķermeņi savijās kaut kā plaša un neaptverama spiediena ietekmē. Daži vienkārši sabruka bezdzīvos apvalkos. Citi izjuka gaismas putekļu mākoņos. Daži pazuda pilnībā, atstājot aiz sevis neko citu kā atbalsis, ko Deivids joprojām dzirdēja ilgi pēc tam, kad viņi bija aizgājuši.

Deividam vajadzēja piedzīvot tādu pašu likteni.

Tā vietā notika kaut kas negaidīts.

Spēks, kas iznīcināja pārējos, viņā sastapa pretestību.

Vai tas bija nejaušība, liktenis vai kāda īpašība, kas bija dziļi paslēpta viņa dvēselē, Deivids izturēja. Viņš pārdzīvoja vētras mēģinājumu viņu aprīt.

Un vētra viņu atalgoja.

Vai varbūt nolādēja.

Sens enerģija saplūda ar viņa ķermeni, prātu un pašu esību. Cilvēka miesa kļuva par kosmiskā spēka trauku. Viņa domas paplašinājās aiz mirstīgajām robežām. Viņš varēja uztvert zvaigžņu dzimšanu un miršanu visā galaktikās. Viņš varēja dzirdēt gravitācijas viļņu dziedāšanu cauri realitātes audumam. Pats laiks viņam kļuva mazāk līdzīgs upei un vairāk līdzīgs ainavai, kas izklāta viņa acu priekšā.

Tomēr pārveide nāca ar briesmīgu cenu.

Līdz brīdim, kad Deivids izbēga no vētras, Zeme bija pazudusi.

Ne iznīcināta.

Pazudusi.

Ceļi cauri telpai un laikam bija kļuvuši sašķelti un izkropļoti. Katrs ceļš uz mājām veda kaut kur citur.

Tāpēc Deivids meklēja.

Viņš šķērsoja miršanas visumus.

Viņš gāja starp civilizācijām, kas radās un krita, pirms viņš paspēja uzzināt to nosaukumus.

Viņš vēroja, kā zvaigznes iezaigojas, deg miljoniem gadu un izplēn tumsā.

Viņš skatījās, kā galaktikas saduras.

Viņš stāvēja realitāšu galā un jaunu realitāšu dzimšanā.

Un visa tā laikā viņš turējās pie viena vienīga mērķa.

Viņa dzīvesbiedrs.

Viņa meita.

Elizabete.

Viņam pagāja miljardiem gadu.

Viņu seju atmiņa kļuva par enkuru, kas neļāva viņam kļūt par kaut ko pavisam citu.

Daudzas būtnes, ar kurām viņš sastapās, uzskatīja viņu par dievu. Citas no viņa baidījās kā no dabas spēka. Dažas viņu pielūdza.

Deivids visus ignorēja.

Viņš gribēja tikai atgriezties mājās.

Un kaut kā, pretēji visiem varbūtības un saprāta likumiem, viņam tas izdevās.

Cilvēcei kopš misijas sākuma bija pagājušas tikai divas stundas.

Deividam tas bija ilgāk nekā neskaitāmu visumu mūžs.

Tagad viņš atrod sevi dzīvojam dzīvi, kas, salīdzinot ar visu, ko viņš ir pārcietis, ir gandrīz absurdi normāla.

Viņš maina Elizabetei autiņbiksītes, baro viņu un dzied viņai šūpuļdziesmas.

Viņš maina spuldzes, lai gan viņam piemīt pietiekami daudz spēka, lai pārkārtotu saules sistēmas.

Viņš sēž pie vakariņu galda un pārrunā parastas ģimenes lietas, kamēr zem viņa ādas mirdz miglāju fragmenti.

Tikmēr ASV valdība un 51. zona viņu pastāvīgi novēro.

Zinātnieki vēro katru kustību.

Militārie darbinieki gatavo bezgalīgus ārkārtas plānus.

Politiķi diskutē, vai viņš būtu klasificējams kā pilsonis, ierocis vai globāls drošības apdraudējums.

Neviens no viņiem nezina, ko darīt ar būtni, kas spēj locīt realitāti un kas lielāko daļu sava laika pavada, apmeklējot pirmoreiz vecāku kursus un cenšoties būt labs tēvs.

Un varbūt tieši tas viņus satrauc visvairāk.

Ne kosmiskais spēks.

Ne sens spēks, kas mīt viņā.

Bet fakts, ka būtne, kas pārdzīvoja miljardiem gadu aiz esības robežas, kas, iespējams, ar vienu domu varētu pārveidot pasauli, grib tikai turēt savu ģimeni cieši blakus un atgūt zaudēto laiku.

dievība, kosmiska dievība, dieva tēls, zinātniskā fantastika, vīrs, vīra tēls