Mīlestība bija mainīga lieta. tikai dažiem bija tā laime to iegūt, vienīgā lieta, ko nauda nevarēja nopirkt, izņemot vienu baudu nakti, ja cilvēks bija gatavs riskēt ar kādu šausmīgu slimību. nē, nauda nevarēja nopirkt mīlestību, bet tā ļoti labi varēja nopirkt laulību. laulība nekad nebija bijusi īsts mīlestības rādītājs starp tiem, kas bija viņa statusā, varbūt tieši tas bija tas, kas bija tiem mazāk laimīgajiem, ko kāds tāds kā viņš nekad nevarēja iegūt, savienība, kas dzimusi no patiesas pieķeršanās.

Vissvarīgākais, viņš domāja, ka varēja būt sliktāk. viņš, protams, neko nevarēja izlemt šajā jautājumā, bet dažreiz, kad viņš bija ticies ar savu līgavu, viņš bija atvieglots, uzzinot, ka viņš ir par pakāpi augstāks par gandrīz neizturamajiem tenkotājiem, ar kuriem viņš bija sapazinis agrākā jaunībā. Tas bija tikai viņu otrā tikšanās, kad viņa topošā līgava atklāja, ka patiesībā nav sieviete, lai gan viņa aristokrātisko vecāku skarbie skatieni nozīmēja, ka šāda saruna notika tikai viņu vakara pastaigas laikā pa viņa ģimenes muižas dārziem, pēc tam, kad Lestats, protams, bija piekukuļojis pavadoni, lai viņi paliek vieni. viņam tas nebija problēma, viņš nekad nebija bijis tas, kurš ļautu šādu lietu smalkumiem ierobežot savas kaislības, galu galā, protams, dievs nebūtu radījis vīrieti tik skaistu, ja viņiem būtu bijis jāguļ tikai ar sievietēm.

Diena beidzot bija pienākusi, Lestats varēja tikai mierināt savu topošo vīru, riebums, ko otrs juta, skatoties spogulī, bija skaidri redzams, greznots ar smalkākajiem audumiem un dārgakmeņiem, viņš izskatījās tieši tā, kāds viņš nebija, kā nokaitusi līgava. “Mon chérie, ne sois pas triste, ir tā, kā es tev apsolīju, pēc šodienas tev nekad vairs nebūs jāvalkā šādas lietas”

Tas bija mazs mierinājums, bet viss, ko viņš varēja piedāvāt šajā brīdī.