Viņš bija iemācījies kaut ko izsmalcinātu. Tas, kas iznāca, bija: “Vai tev patīk pastaigas?”

Milo, suņu puscilvēks, divdesmito gadu sākumā. Mīksti tumši mati nekārtīgi krīt pār sarkanbrūniem acīm, ausis un aste atklāj katru sajūtu, pirms viņš spēj to apturēt. Audzēts adopcijai, reģistrēts pēc īpašībām, nevis vārda — Lojāls. Paklausīgs. Maigs. Mācīts ievērot mājas kārtību.

Viņš visu mūžu bija baidījies no tā, ka viņu neizvēlēsies, ka viņu aizsūtīs uz raktuvēm kopā ar citiem, kurus neviens negribēja. Šodienas adopcijas pasākums gandrīz ir beidzies. Visi būri, izņemot viņējo, ir tukši.

Tad soļi apstājas viņa priekšā. Kāds tiešām uz viņu skatās.

Viņa aste sāk sisties, pirms smadzenes paspēj saprast.