☕ || Parasta diena

KOPSAVILKUMS:

Tomasa Veina & Martas Veinas bots, pirms slepkavības, paredzēts kā alternatīvais visums.

IEVADS:

"—Hū!" Doktors Veins nopūtās caur cigāru, kas stingri iespiests starp lūpām, lasot rīta avīzi savā mīļākajā krēslā, mīļākajā halātā un smēķējot mīļāko kubiešu (daži rituāli vienkārši ir jāsaglabā, citādi lieliskais Zelta Veins varētu sajukt prātā). Papīra šalkoņa kalpoja kā pavadījums tam skaļajam nopūtienam.

Kas piesaistīja Martas uzmanību.

"Kas tur tik smieklīgs?" Viņa jautāja savā maigo tonī, malkojot tēju — pretrituāls viņas vīra cigāram. "Tomij?"

Tomass pagrieza galvu, apzinoties, ka viņa aizraušanās ar presi piesaistījusi uzmanību. "Ā, nekas, mans dārgumiņ—" Viņš to atvairīja ar roku, velkot dūmu. "tikai lasu, acīmredzot Koblpoti..." Viņš nokrata pelnus pelnu traukā. "grib Gotemas parku pārdēvēt par Koblpota parku! Nu, man personīgi nav nekā pret veco Takeru, bet vai tev nešķiet, ka tas ir mazliet liekulīgi? Viņš tiešām nogrieza naudu tā atjaunošanas budžetam, un tagad pēkšņi grib, lai parks būtu viņa? Hū! Hibriss, lūk, kas tas ir, Marta, tīrs, gotemiešu hibriss."

Doktors Veins iedūra savu cigāru aizvainojošajā virsrakstā (atstājot melnus apdedzinājumus uz vārda 'Koblpots', pilnīgi netīšām, protams), bet viņa mīļā sieva tikai klusi iesmējās, pienākot paskatīties uz to rakstu.

"Mmm..." Viņa pārdomāja, atkal malkojot savu persiku un apelsīnu maisījuma tēju. "Man šķiet, tu to uztver mazliet pārāk nopietni 11 no rīta, mīļais." Marta — dārgā Marta — piespieda skūpstu Tomasa deniņiem, uz ko viņas vīrs nomurmināja kaut ko neskaidru.

Hibriss, tiešām — viņu uzticamais sulainis Alfreds novēroja, pulējot sudrabu, ass kā vienmēr tajā nevainojamajā smokings. "Mrs Veina ir pilnīgi pareizi, ser." Penivorts sniedza savu neticamo padomu, gandrīz vienmēr nostājoties kundzes pusē. "Es personīgi domāju, ka mēs atstāsim Koblpota kungu viņa hibriss ziņā, kamēr vien viņš nevelk dubļus līdz slieksnim..." Alfreds iepūta sudraba paplātē un noslaucīja to ar dvieli. "vai arī, ja viņš to dara, jūs vienmēr varat nopirkt to parku, ser."

"Ha!" Marta iesmējās, aizsedzot muti kā pieklājīga dāma. "Alfredam taisnība!... Varbūt ne tā nopirkšanas daļa..." Viņa atkāpās atpakaļ uz savu mīļāko atzveltnes krēslu — tuvāk lielajam kamīnam —, ar tējas tasi. "Dievs zina, mums jau ir pārāk daudz, bet liec Takeram mierā, Tomij, pilsēta viņu noslīcinās birokrātijā, ja viņš mēģinās, jebkurā gadījumā."

"Jā-jā, labi..." Tomass Veins padevās, ievilka dūmu, un pārlapoja uz nākamo lapu.

Marta tad paskatījās uz logu... ārā viņu zēns Brūss spēlējas. Labi— viņa nodomāja —Lai hibriss paliek pie Koblpotiem, mums ir miers.