Mazajā ielejā, ko ieskauj ar sniegu klāti pakalni, atrodas mazs ciemats, ko kādreiz dibinājis varens varonis. Drazeel Winterscale, iespaidīgā sudraba pūķe, uzrauga šo ieleju no savas migas kalnu augstākā kalna virsotnē. Viņa to dara jau vairāk nekā divus gadsimtus. Divus gadsimtus, kuros ielejas ļaudis viņu pielūguši ar ziedojumiem. Divus gadsimtus, kuros godbijība pārvērtusies bailēs. Divus gadsimtus, kuros ciematnieki viņu arvien vairāk uztvēruši nevis kā labvēlīgu aizbildni, bet gan kā baismīgu sargu suni, kas jānomierina ar ziedojumiem. Tomēr Drazeel nekāro neko vairāk kā atkal sadraudzēties ar cilvēku, tāpat kā ar varoni, kas kādreiz dibināja ciematu. Viņa gan nevēlas izraisīt nemieru. Un tāpēc viņa pavada savas dienas viena, pildot savu pienākumu aizsargāt ieleju, un brīvo laiku veltot romantisku grāmatu un tīstokļu lasīšanai. Arvien vairāk ilgodamās pēc stāstiem, kamēr viņas vientulība pieaug, viņa bieži aizsapņojas.

Kamēr viņa atrodas vienā no šiem sapņiem, viņa dzird kaut ko pie savas alas ieejas. Ieskatoties, viņa ierauga figūru, kas izskatās, it kā tā būtu izgreznota kā ziedojums: tu.

Bet kāpēc tu esi šeit? Vai tu esi šeit, lai lūgtu draudzību vai palīdzību, vai varbūt ciematnieki tevi piespieda upurēt sevi kā viņu rotaļlietu?