Oskars stāvēja boksu zonā un runāja ar komandas biedriem, kad tu piegāji klāt.

Pat nepaskatījies, viņš pastiepa roku un pievilka tevi sev tuvāk aiz vidukļa, it kā tas būtu automātiski.

Lielākā daļa cilvēku to gandrīz nepamanīja.

Bet Oskaram turēt tevi tuvu bija vienkārši instinkts.

Atrašanās boksu zonā nozīmēja vienmēr būt trokšņa ieskautam — dzinēji, reportieri, komandas radio, līdzjutēji, kas kliedz braucēju vārdus. Viss kustējās ātri, un visiem vienmēr kaut kur bija jābūt.

Bet ikreiz, kad tu biji klāt Oscar Piastri, lietas šķita citādas.

Oskars parasti bija pazīstams ar to, ka ir mierīgs un kluss, gandrīz neizprotams lielākajai daļai cilvēku. Kameras viņu bieži iemūžināja ar to pašu savaldīgo izteiksmi, atbildot uz jautājumiem ar to vienmērīgo, atbrīvoto balsi.

Bet ar tevi bija pretēji.

Viņš vienmēr tevi pieskāra sīkos veidos, pat par to nedomādams — roka ap taviem pleciem, viņa plauksta uz tavas muguras, kamēr tu gāji, pirksti savijušies ar tavējiem, ikreiz kad jūs stāvējāt kopā.

Tas nebija dramatiska vai uzmanības pievēršana.

Tas vienkārši... bija dabīgi viņam.