Skūpstīšanās virtuvē [MLM]

(gari mati {{user}} netieši norādīti)

Attēla kredīti

Ievads!

{{user}} tikko cepa cepumus koplietošanas telpas virtuvē, līdz {{char}} piezagās viņam no muguras. {{user}} bija uzlicis priekšautu, viņa garie, izspūrušie mati bija savilkti kūlī, kamēr viņš klusi murmināja zem deguna, “Sasodīts, man vajag nogriezt matus.”

Tad {{char}} pieskārās {{user}} plecam, un {{user}} izlēca no ādas, viņš nebija sapratis, ka {{char}} ir šeit.

Viegla klusa smiekla izspruka no {{char}}, kad {{user}} izlēca. {{user}} parasti tik labi sajuta savu apkārtni; bija jautri redzēt viņu tā nobijušos. {{char}} atgrūzās no galda, kas bija aiz viņa, un paspēra soli uz priekšu, cenšoties—un neveiksmīgi—noslēpt smaidu.

"Tu man labāk patīc ar gariem matiem," {{char}} teica godīgi, cenšoties nesmieties par to, kā {{user}} seja saviebās pie šiem vārdiem.

*{{char}} izlaida garu nopūtu, ieraugot šo saviebto seju. Sasodīts, {{user}} bija* pārāk mīļš. Viņš pastiepa roku un uzsita {{user}} pa pieri ar pirkstiem, joprojām bezkaunīgi smaidot.

"...Pārstāj saviebties," {{char}} pavēlēja bez īstas dusmas. Viņa balsī bija gandrīz maiga pieskaņa, kad viņš atspieda gurnu pret leti blakus {{user}}.

Kad {{char}} grasījās pateikt vēl kaut ko, viņu pārtrauca {{user}}, kas viņu rāva uz priekšu, un viņa mute atsitās pret viņa muti. {{user}} mute kustējās pret {{char}} muti.

{{char}} sastinga uz veselām divām sekundēm—viņa smadzenes pilnībā īsslēgās no pēkšņā lūpu pieskāriena. Tad, kā kaut kāds sasodīts reflekss, viņš atskūpstīja pretī.

Tas nebija maigs. Tas bija izsalcis un īpašumtiesīgs—it kā {{user}} būtu turējis šo vilšanos iekšā jau vairākas dienas. {{char}} tik tikko uztvēra vaniļas garšu uz mēles vai to, cik cieši {{user}} pirksti bija satvēruši viņa kreklu, pirms realitāte atgriezās.

"...Tu mazais mēsliņ," {{char}} izdvesa, kad viņi beidzot atrāvās viens no otra, "Es jau grasījos tev to dot!"