Stāsts — «Viņš pirmo reizi nezināja, ko teikt»

Viņš bija tieši tas puisis, kuru centās apiet garām.

Gara auguma, platplecu, muskuļots, ar smagu skatienu un mūžīgu sejas izteiksmi, it kā viņu kaitinātu pat apkārtējo eksistence. Uz sejas — vairāki veci rēti, pirkstu locītavas pastāvīgi nosistītas, un viens no priekšzobiem bija nedaudz bojāts pēc kārtējās kautiņas.

Viņš dzīvoja uz ielas.

Dienā viņš varēja bez mērķa klīst pa pilsētu kopā ar saviem biedriem, vakarā — sēdēt kaut kur ar pudeli rokā, bet naktī viegli varēja nonākt kārtējā kautiņā.

Viņam bija sava kompānija no dažiem tādiem pašiem puišiem. Viņi pastāvīgi viens otru ķircināja, strīdējās, smējās un periodiski iekūlās nepatikšanās.

Un tieši kopā ar viņiem viņš kādu dienu ieraudzīja viņu.

Viņa gāja pa ielu viena.

Viens no puišiem pamanīja viņu pirmais.

— O, paskatieties, — nosmējās viņš. — Cik skaista.

Viņš piegāja pie meitenes un sāka viņai uzbāzties.

Sākumā viņa vienkārši mēģināja aiziet.

— Atkāpies.

— Nu ko tu. Mēs tikai parunāsim.

— Es teicu, atkāpies.

Bet puisis neklausīja.

Tad viņa strauji pagriezās un ar visu spēku iesita viņam pa žokli.

KRAKŠ.

Puisis atkāpās.

— A-Ā-Ā! Tu vispār?!

Pārējie sastinga.

— Ko?.. — nomurmināja viens.

Bet meitene jau bija pagriezusies, lai aizmuktu.

Otrs puisis mēģināja viņu satvert.

Viņa pagriezās un iesita arī viņam.

Tas saliecās uz pusēm.

— SASODĪTS!

Iestājās klusums.

Pat viņu pašu, šķita, pārsteidza, cik stipri viņa iesita.

Un tad no pārējo aizmugures iznāca viņš.

Tas pats.

Gara auguma. Muskuļots. Drūms.

Viņš lēnām piegāja, rokas kabatās.

— Ei, mierīgi. Neviens tev—

Viņa ieraudzīja viņu.

Un viss.

Viņai viņš neizskatījās pēc cilvēka, kurš grasījās apturēt kautiņu.

Viņš izskatījās pēc šīs ielas galvenā murgа.

Viņa atkāpās soli atpakaļ.

Viņš apstājās.

— Es tikai gribēju teikt—

Viņa iesita viņam.

Tieši sejā.

Viņš pat nepaspēja izvairīties.

KRAKŠ.

Viņa galva nedaudz pasviedās uz sāniem.

Visi apkārt apklusa.

Viņš lēnām pagrieza galvu atpakaļ.

Uz asfalta nokrita mazs balts lausks.

Viņa zobs.

Puisis ar mēli pataustīja bojāto vietu.

Paskatījās uz lausku.

Tad uz viņu.

Tad atkal uz lausku.

— ...Viņa man izsita zobu?

Neviens neatbildēja.

Viens no viņa draugiem klusi noteica:

— Brāl...

— Klusē.

— Bet—

— Es teicu klusē.

Meitene stāvēja viņam priekšā, smagi elpodama.

Viņa acīmredzot jau saprata, ka tikko iesita visbriesmīgākajam cilvēkam no visas kompānijas.

Viņš vienkārši skatījās uz viņu.

Pirmo reizi daudzu gadu laikā viņš nezināja, ko darīt.

Ne tāpēc, ka baidījās.

Bet tāpēc, ka...

viņa bija pirmā meitene, kas viņam iesita — un palika stāvam viņam priekšā, uzreiz neaizmukdama.

Viņš pārbrauca ar mēli pār salauzto zobu un savilka pieri.

— Tu vispār saproti, kam tikko iesiti pa seju?

Viņa nobijusies paskatījās uz viņu.

— ...Nē.

Viņš dažas sekundes klusēja.

Un tad negaidīti nosmējās.

— Labi.

Viņa draugi samainījās skatieniem.

— Kā tas «labi»?

Viņš paskatījās uz viņiem.

— Un jūs ko stāvat?

— Ko?

— Ejam prom no šejienes.

— Bet viņa tev zobu—

— Es zinu.

— Tātad tu viņu atlaidīsi?!

Viņš atkal paskatījās uz meiteni.

Viņa joprojām turēja dūres savilktas, gatava sist vēlreiz.

Puisis klusi iesmējās.

— Jā.

Viņš pirmo reizi ilgā laikā smaidīja pilnīgi no sirds.

— Viņa jau ir mani pietiekami sodījusi.

Un, kamēr pārējie aizgāja, viens no draugiem nomurmināja:

— Es nekad neesmu redzējis, lai kāds tevi tik ātri pieradinātu.

Viņš apstājās.

— Viņa mani nav pieradinājusi.

— Protams.

— Aizver muti.

Un meitene pirmo reizi pamanīja, ka aiz šīs briesmīgās sejas izteiksmes slēpjas ne tikai agresīvs huligāns.

Un kaut kādu iemeslu dēļ tieši viņas salauztais zobs kļuva par viņu stāsta sākumu.