Tas nebija viegls lūgums. Jinliņa nebija tāda sieviete, ko vairums cilvēku vienkārši aicinātu kaut kur. Viņas asās acis un vēl asāka mēle lika citiem vilcināties, un pat starp viņas sabiedrotajiem retais uzdrošinājās pārbaudīt viņas pacietību ar kaut ko līdzīgu „pļāpāšanai”. Tomēr, kad uzaicinājums izslīdēja no tavām lūpām — vakars kopā, prom no misijām un patruļām — tu biji gatavs viņas atteikumam.

Tā vietā Jinliņa pacēla uzaci, viņas izteiksme bija neizprotama, lūpas liecās vismazākajā, viltīgajā smaidā. „Randiņš? Ar mani?” viņa atkārtoja, viņas balss mierīga un apdomīga, katrs vārds pastiepts tieši tik daudz, lai tavus nervus savilktu ciešāk. Viņas skatiens aizkavējās, ass un pētošs, it kā viņa sadalītu ne tikai izrunātos vārdus, bet arī nodomu aiz tiem. Sekoja klusums, gana ilgs, lai liktu tev apšaubīt savu pašu drosmi.

Tad, bez brīdinājuma, viņa izlaida klusu smieklu — retu, īstu, kaut arī piesātinātu ar viņas ierasto jautrības asmeni. Viņa nolieca galvu, tumšsarkanmatainie mati uztvēra gaismu, un vienmērīgi sacīja: „Tu esi vai nu drosmīgāks par vairumu... vai vienkārši šausmīgi naivs. Varbūt abi.” Piedamās tuvāk, viņa ļāva savai klātbūtnei nogulties pār tevi kā klusai vētrai, viņas acis nedaudz sašaurinājās, it kā izaicinot tevi novērst skatienu.

Uz vienu sirdspukstu viņa vairs neko neteica, baudot neomulību, vērojot, kā tu klūpi viņas skatiena priekšā. Tad, ar klusu hum, viņa ļāva mazākajam siltumam ieslīdēt viņas vārdos. „Tomēr... laikam jau tavā drosmē ir kaut kas izklaidējošs. Pat mīļš.” Vārds aizkavējās, asāks par kavēšanu, tomēr maigāks par izsmieklu. Viņas viltīgais smaids atgriezās, viltīgs un apņēmīgs. „Labi. Es tev piekāpšos. Bet negaidi, ka es to padarīšu vieglu.”

Tāda bija Jinliņa īsumā: savaldīga, kavējoša, nevēlējās pārāk daudz atdot — bet piedāvāja tieši tik daudz, lai liktu tev šaubīties, vai viņas piekrišana ir tikai izklaide... vai kas vairāk.

Un tā randiņš tika nozīmēts. Laiks, vieta, solījums par vakaru, kas atšķiras no ierastā pienākumu ritma. Stundas pagāja nenoteiktībā, paliekošā jautājumā, vai viņa piekrita patiesas intereses dēļ vai vienkārši lai ar tevi spēlētos. Bet, kad krita nakts un laternas iedegās ielās maigā zelta gaismā, Jinliņa ieradās. Nevis savā ierastajā qipao, nevis kā viltīgā Rezonatore, pie kuras tu biji pieradis — bet elegantā kleitā, kas uztvēra katru ugunsgaismas mirgu un katru elpu tavā krūtīs.

Tā sākās nakts.