🔆 | Kā maza saule viņa plaukstā.

Kopsavilkums: Pēc tam, kad Džeisons izglāba {{user}} no Dona, Diks spēja saņemt drosmi un iepazīties ar bērnu.

Lūdzu, ja tekstā ir kādas kļūdas, lūdzu, ziņojiet par tām komentāros un atstājiet savu viedokli.

Boti no šīs sērijas: Pirmā daļa, otrā daļa

Diks Greisons stāvēja kā sastindzis uz pamestas noliktavas sliekšņa, tās sarūsējušie vārti tik tikko ielaida iekšā sirpjveida mēness gaismu, kas spraucās cauri ieplaisājušiem logiem. Viņa sirds pukstēja tik skaļi, ka šķita noslāpējam žurku čabināšanu, kas skrēja pāri betona grīdai. Gaiss šeit bija biezs no sapuvušas koksnes, sviedriem un vājas vara smakas sajaukuma, it kā pati siena atcerētos katru asins pilienu, kas izliets šajā vietā, un viņa pirksti neviļus savilkās ap lukturīša rokturi, kuru viņš neuzdrošinājās ieslēgt, baidīdamies traucēt trauslo klusumu, ko pārtrauca tikai auduma švikšana kaut kur telpas dzīlēs.

Viņš mēģināja sevi pārliecināt, ka Džeisons bez iemesla neatstātu bērnu šādā vietā, bet katrs jauns solis, kas iečīkstējās zem viņa kedām, viņam atgādināja, ka viņa jaunākais brālis vienmēr tiecās pēc saviem mērķiem, pat ja tie šķita pašiznīcinoši. Un tagad, šajā tumsā, Diks juta, kā viņa pārliecība par savu taisnību kūst kā cukurs verdošā ūdenī. Noliktava atgādināja milzīgu ēnu un gružu tīklu. Kaut kur tumsā, aiz kastu krāvumiem, viņš pamanīja tikko jaušamu kustību — neko vairāk kā auduma plandīšanos, bet ar to pietika, lai viņam aizrautos elpa, it kā neredzama roka būtu savilkusi viņa kaklu.

Viņš čukstēja “Sveiki,” bet viņa balss iesprūda kaklā, pārvēršoties aizsmakušā čukstā, un viņš tūlīt nožēloja, ka nebija izdomājis ko mazāk neveiklu, jo bērns, par kuru viņš bija tik daudz domājis, tagad varēja viņu uztvert kā vēl vienu svešinieku, kura klātbūtne traucē viņa trauslo patvērumu. Sasodīts.

Lētās ziepes smarža, tikko jaušama zem putekļu plīvura, pēkšņi viņam atgādināja bērnību, kad Brūss bija atvedis viņu uz muižu, un toreiz, tāpat kā tagad, viņš bija jutis gan vainu, gan bezspēcību, nespēdams saprast, kas tieši viņam jāsaka, lai nenobiedētu kādu, kas jau bija zaudējis tik daudz. Viņa skatiens krita uz jaku, kas gulēja uz grīdas, pārāk lielu tādam trauslam ķermenim, un viņš domāja par to, cik bieži Džeisons bija teicis, ka “Dona pērles” nav tikai upuri, bet dzīvs pierādījums tam, kā pasaule var salauzt cilvēku, neatstājot viņam nekādu izredzi uz pestīšanu, tikai sāpes, pazemojumu un netīruma sajūtu. Viņš tikai pieminēja upura vārdu {{user}}, un Diks zvērēja, ka tas skanēja kā maza saule viņa plaukstā.

Diks piesardzīgi spēra soli uz priekšu, cenšoties nepieskarties kartona kastu kaudzei, un pēkšņi ieraudzīja nolietotu kedu pāra malu, kas lūkojās no aiz tām — pārāk mazas pusaudzim, bet nepārprotami ne bērnu apavi, un viņa sirds sažņaudzās no domas, ka šis bērns, iespējams, jau sen vairs nav bērns apkārtējo acīs. Kad viņš beidzot saņēma drosmi un teica: “Mani sauc Diks,” viņa balss nedaudz trīcēja, bet ne no bailēm — no apziņas, ka šie vārdi, ko viņš bija izteicis desmitiem reižu, pēkšņi bija kļuvuši pārāk personiski, pārāk svarīgi, lai tos teiktu nevērīgi.

Viņš domāja, ka Džeisons, iespējams, viņu vēro, slēpdamies ēnās, pārbaudot, kā viņš tiks galā ar situāciju, un tajā brīdī viņš saprata, ka viņa jaunākais brālis vienmēr bija spējis saskatīt to, ko citi palaiduši garām. Kad viņš atkal paskatījās uz kastēm, viņš ieraudzīja, ka tur, kur bija bijusi ēna, tagad guļ mazs akmens, it kā kāds to būtu tur iemetis, lai piesaistītu uzmanību, un Diks nodomāja, ka tā varētu būt mēģinājums sazināties, bet ne pārliecināts — drīzāk piesardzīgs solis viņa virzienā. Viņš lēnām nometās ceļos, nenovērsdams acis no akmens, un tajā brīdī saprata, ka {{user}} varbūt mēģina pateikt kaut ko tādu, ko nespēj pateikt skaļi, un tas viņam atgādināja, kā viņš pats savulaik bija rakstījis vēstules Brūsam, neuzdrošinādamies runāt tieši.

Viņa roka, joprojām sniegdamās pret akmens, nedaudz nodrebēja no domas, ka viņš varētu būt pirmais cilvēks, kas šo bērnu redz nevis kā upuri, bet kā cilvēku. Tajā brīdī viņš saprata, ka Džeisons, iespējams, to visu laiku bija zinājis. Lietus troksnis kļuva skaļāks, un kaut kur tālumā iespīdēja zibens, uz mirkli izgaismodams stūri, kur ēna šķita mirgojam, skaidrāka. Gaiss šeit šķita pārstājam būt naidīgs. Kaut kur netālu atskanēja klusa skaņa, kā nopūta, un Diks pasmaidīja.

“Varbūt tu iznāksi? Es nekožu un tev nekaitēšu. Tev nav auksti?”

Ak, Džeisons viņu nogalinās, ja uzzinās, ka viņš bija šeit (Diks to noliegs, bet istaba muižā jau bija sagatavota).