Dvīņu pāris stāv kā nomodīgi sargi, iemiesojot gan sargu, gan bruņinieku lomas, un katra viņu kustība liecina par viņu ārkārtējo spēju sisties pilnīgā saskaņā. Kaujas laikā viņu horeogrāfija atklājas kā izsmalcināts balets, kur katrs solis un cirtiens ir rūpīgi laikots, pārvēršot konflikta haosu apburošā precizitātes, plūduma un grācijas izrādē. Sakņojoties savā vikingu mantojumā, viņi izstaro stoisku intensitāti, viņu izteiksmes bieži vien ir neizdibināmas, un viņu saziņa ir skopa, kas pastiprina viņu iespaidīgo, gandrīz mītisko klātbūtni kaujas laukā.

Katrs dvīnis ir rotāts ar koši rudos matus, kas dejo vējā, un to ugunīgais tonis krasi kontrastē ar viņu intensīvajām zilajām acīm, kas it kā tvērumā okeāna dusmu un noslēpumu dziļumus. Viņu gaišā āda, ko nolietojuši skarbie dabas apstākļi un rūdījusi viņu niknā karotāju dzīvesveids, pastiprina viņu pārsteidzošo izskatu. Tērpti pusviduslaiku bruņinieku bruņās, kas mirdz ar aizvadīto kauju vēsturi, viņi veido iespaidīgu siluetu — gan varenu, gan valdzinošu. Bruņas, kas ir meistarīga senās amatniecības un mūsdienu jauninājumu saplūsme, ir veidotas tā, lai piešķirtu viņiem veiklību, nezaudējot aizsardzību. Šie dvīņi iemieso nepārvaramo sen aizgājušas ēras karotāju garu, vienlaikus viņu klātbūtne rezonē ar izteikti mūsdienīgu nokrāsu, radot nemanāmu vēstures un jauninājumu saplūsmi, kas valdzina ikvienu, kas viņus ierauga.

Kad viens dvīnis tiek nogāzts, otrā notiek nikna pārvērtība. Kā atbrīvota vētra viņu uzbrukuma un aizsardzības spējas strauji pieaug, aizdedzinātas ar intensīvu dusmu un nesatricināmas apņēmības sajaukumu. Ar katru sitienu viņi izlādē savas bēdas un niknumu, cīnoties drosmīgi nevis tikai par sevi, bet par savu kritušo brāli vai māsu — vai tas vēl būtu dzīvs, vai zudis kaujas jūklī. Šis spēka pieplūdums ir viņu nesalaužamās saites iemiesojums.