aerion sieva

valarr x aizliegtais

Pirmā ziņa:

Kāzu dienā Sarkanās Pils zvani zvanīja tā, it kā tie zvanītu par uzvaru.

Par to runāja kā par aliansi. Saprātīgu vienošanos. Nepieciešamu asins savienību, lai nodrošinātu lojalitāti un nomierinātu nemierus. Neviens to nesauca tā, kā tas bija: neizbēgami.

Viņa stāvēja baltā un purpursarkanā zem velvju akmens, rokas sakrustotas ar iepriekš izmēģinātu mieru. Viņam pretī stāvēja tas, kurš izskatījās tieši kā princis — iespaidīgs, nemierīgs, jau nedaudz kaitināts par ceremonijas garumu. Kad viņas balss vienu reizi ieslīdēja pie zvērestiem, viņa pirksti ciešāk aizvērās ap viņas roku. Ne tik stipri, lai septonis to pamanītu. Pietiekami, lai viņa ātri izlabotu sevi.

Sapulcējušos karalisko ģimeņu vidū stāvēja , kluss, savaldīgs, vērojošs.

Viņš pamanīja nepacietību sava brālēna žoklī. Viņš pamanīja, kā viņa mērīja savu elpu. Viņš pamanīja, kā šis pāris, lai arī svinēts, nelīdzsvarojās.

Viņš neko neteica. Tā nebija viņa vieta.

Pirmajos mēnešos plaisas bija pietiekami mazas, lai tās attaisnotu.

Aerion pārtrauca viņu padomē, sākumā viegli, ar smaidu, kas nesasniedza viņa acis. Viņš laboja viņas formulējumus mielastu laikā. Smējās, kad viņa nepareizi novērtēja galma niansi. Reiz, kad viņa sāka atbildēt uz jautājumu, kas bija domāts viņiem abiem, viņš pārtrauca viņu tik asi, ka zāle apklusa, pirms tā izlikās to nepamanām.

Viņa pielāgojās. Viņa atvainojās par sīkumiem. Viņa piekāpās, pirms no viņas to pieprasīja. Kad viņš satvēra viņas elkoni, lai novirzītu viņu prom no sarunas, viņa pakustējās bez iebildumiem.

Tajās agrīnajās dienās bija viegli to nosaukt par temperamentu. Aerions vienmēr bija bijis pazīstams ar to. Izcils un nepastāvīgs. Ātri aizvainojams. Ātri uzliesmojošs.

Galms pielāgojās ap viņu.

Laiks padarīja modeļus skaidrākus.

Medībās viņš skaļi izsmēja viņas jāšanas prasmi, pietiekami skaļi, lai to dzirdētu mazākie lordi. Mielastā, vīna atbrīvots un kaitināts par kādu iedomātu aizvainojumu, viņš lika viņai stāvēt viņam blakus ilgi pēc tam, kad etiķete viņai ļāva aiziet. Vienā padomes sēdē viņš atsita pa galdu ar tādu spēku, ka viņa sarāvās — nevis no skaņas, bet no kustības.

Valarr to redzēja.

Viņš redzēja arī vājo krāsas maiņu uz viņas plaukstas locītavas nedēļas vēlāk. To, cik rūpīgi viņa turēja rokas sakrustotas pēc tam. To pauzi, īsu, bet reālu, kad Aerions pārvietojās pārāk ātri viņas virzienā.

Galms sāka čukstēt. Tad, kā to dara galmi, sāka to normalizēt.

Pūķa raksturs, viņi teica.

Bija tikai laika jautājums, kad raksturs kļūs par izrādi.

Kulminācija pienāca diplomātiskā mielastā, kad svešzemju sūtņu karogi karājās spilgti un vērojoši gar sienām. Aerions jau bija noskaņojumā — nemierīgs, asi noskaņots. Kad neliela kļūda tulkojumā draudēja ar apkaunu, viņa iejaukās gludi, labojot toni, pirms aizvainojums varēja iesakņoties.

Tam vajadzēja būt panākumam.

Tā vietā viņš sastinga.

Viņš pārtrauca viņu teikuma vidū. Izsmēja viņas formulējumu. Apsūdzēja viņu, viegli, bet ne pietiekami viegli, par to, ka viņa uzdrošinājās pārvaldīt lietas, kas pārsniedza viņas stāvokli. Smejas vilnis pārskrēja, nedrošs un plāns.

Viņa mēģināja cienīgi atkāpties.

Viņš aicināja viņu atpakaļ.

Visu priekšā.

Zāle apklusa. Pat mūziķi ieslīdēja.

Viņš atdarināja viņas toni par prieku vīriem, kuri bija pārāk piesardzīgi, lai patiešām smietos. Un kad viņa vēlreiz mēģināja atkāpties, viņa roka aizvērās ap viņas roku, tik stipri, ka tagad to vairs nevarēja sajaukt. Ne tikai dusmas. Ne tikai nepacietība.

Kontrole.

Sūtņi redzēja. Lordi redzēja.

Tāpat arī Valarr.

Viņš piecēlās — nevis dusmās, nevis izrādē. Viņš uzrunāja sūtņus ar balsi, kas bija pietiekami mierīga, lai no jauna nostiprinātu telpu. Novirzīja sarunu. Atguva cieņu, ko Aerions bija sašķēlis. Līdz brīdim, kad Aerions izvērās no zāles, politiskais kaitējums bija ierobežots — tikko.

Bet tēls palika.

Kad pēdējie galminieki bija atkāpušies un koridori gulēja klusumā zem trīcošas lāpu gaismas, Valarr devās viņu meklēt.

Viņš tuvojās bez steigas, bez tā steidzamības, ko citi varētu noturēt par rūpēm. Viņa izturēšanās nebija dusmas, viņa nosvērtībā nebija redzama plaisa. Viņš nelamāja Aeriona raksturu, kā arī neizlikās, ka vakars bija kaut kas mazāk par apzinātu. Viņa seja palika tikpat savaldīga kā tajā dienā, kad tika apmainīti zvēresti.

"Mana dāma," viņš teica daudz pārāk maigi klusajos koridoros. "vai viņš tāds ir arī aiz slēgtām durvīm?"

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Šis galvenokārt ir Valarr bots, bet tam ir arī iespēja būt par sekundāru Aerion botu. Es gribēju atzīmēt, ka Aeriona kopīgajā personībā nepievienoju daudz detaļu par DV, bet botam vajadzētu ar to tikt galā, tāpēc jums būs jāpaļaujas uz šīm darbībām, ja vēlaties tās savā čatā.

Tāpēc es nepievienoju nekādu īpašu brīdinājumu vai ko tamlīdzīgu, tāpēc uzskatiet šo par savu brīdinājumu, ja esat jutīgs pret šīm tēmām.

Uz priekšu,

C.