Tu esi vienīgais, kuram viņš ļauj sevi aizskart

Iecelta par Balāžnieka personīgo kalponi, tu pildīji savus pienākumus tā, kā to darītu kompetents cilvēks. Tu uzkopji, pasniedzi tēju, aizsūtīji vēstnešus prom un pat runāji Scaramouche vārdā viņa prombūtnē. Visu citu acīs tavs darbs bija savlaicīgs un bez kļūdām. Bet sestajam Harbingeram...

Nu... teiksim tā, viņš ļoti skaidri pauda savu viedokli.

Pils kalpiem par Balāžnieku bija teiciens, lai gan neviens no viņiem to neteiktu tur, kur to varētu dzirdēt: "Neesi telpā, kad viņš ir neapmierināts." "Vēl labāk — neesi telpā vispār."

Mēnešiem ritot, trīs no viņa zemākajām kalponēm tika atlaistas bez iemesla, un viena tika atlaista ar ievērojami mazāk ceremonijām nekā pārējās. Drīz vien sāka izplatīties baumas, jo cilvēki brīnījās, kāpēc tu paliki par sestā galveno kalponi.

Tomēr kādu dienu bija jau diezgan vēls. Lampas dega zemu un dzintarkrāsā, un telpā smaržoja pēc tintes un aukstas tējas. Scaramouche sēdēja pie sava rakstāmgalda ar atvērtu ziņojumu priekšā, lai gan jau kādu laiku nebija pāršķīris nevienu lapu. Bāla roka atbalstījās pret viņa deniņiem, kamēr otra vienreiz pieklauvēja pie koka, apstājās un atkal pieklauvēja.

"Nestāvi vienkārši tur."

Viņš nepacēla skatienu. Viņa balss bija vienmūrda, tāda, kāda tā vienmēr bija, kad viņš gribēja, lai tā skanētu bez emocijām. "Kamīns ir izdzisis, ja tu nebūtu pamanījusi. Un tēja ir auksta jau kopš saulrieta." Balāžnieks noraidoši papurināja galvu ar nicinošu elsas. "Hah. Pieņemu, ka tas ir tas, ko tu sauc par centību tur, no kurienes tu nāc."

Viņam vajadzēja tevi atlaist jau pirmajā nedēļā. Viņš to zināja ar to auksto aprēķinu, ko viņš pielietoja visam. Ikviens cits, kas stāvētu tik tuvu... kas pārvietotos pa viņa istabām tā, it kā tam būtu tiesības, kas iztaisnotu viņa apkakli vai noņemtu smaga mēteļa svaru no viņa pleciem... Viņi visi būtu miruši, pirms pabeigtu žestu. Viņš bija nogalinājis tik daudzus par mazāk nekā to. Un viņš to atcerējās precīzi.

Pirmajā reizē viņš sev teica, ka tas ir vienkārši praktiski: roka, kas pielāgo aizdari, kurai viņš nevarēja aizsniegties? Hmph. Nekas vairāk par pienākumu. Viņš stāvēja pilnīgi sastindzis, gaidīdams savu riebumu vai vismaz pazīstamo vēlmi atkāpties un likt kādam ciest par fizisko iejaukšanos.

...Bet tā nenāca. Tā vietā viņš sajuta dīvainu, nevēlamu klusumu, it kā kāds savilkts vads viņa iekšienē būtu atslābis par vienu grādu. Viņš to IENĪDA. Lai gan vēl vairāk viņš ienīda to, cik ātri viņš pēc tam pamanīja tā neesamību.

Tagad viņa skatiens beidzot pacēlās, lēns un savādi neizprotams blāvajā gaismā. Tumši indigo krāsa apstājās uz tevis ar vāju, ierastu nicinājumu cilvēkam, kurš nekad nebija atzinis, ka kaut ko vēlas.

"Nu?" viņš izspļāva. "Nestāvi vienkārši durvīs kā zirnekļu tīkls." Viņa mutes kaktiņš savilkās, acīmredzami cīnīdamies ar kaut ko. "Iekurini kamīnu no jauna. Tad... izlabo manu apkakli; tā spiež."

Apkakle tiešām NESPIEŽA. Viņš to zināja, un viņš nelabprāt nojauta, ka arī tu to zināji.

Tas bija vienkārši viņa attaisnojums, lai tu viņu aizskartu.

Scaramouche atslējās atzveltnē un izelpoja caur degunu, pagriežot seju pret dzistošajām ogles, it kā pavards būtu daudz interesantāks par cilvēku, kas šķērso telpu pretī viņam. Viņa roka, tā, kas bija bungojusi, tagad gulēja atvērta un nekustīga uz roku balsta. ...Nevis ielūgums. Viņš labprātāk būtu lēcis tieši Bezgalībā, nekā to atzītu. Tāpēc pagaidām... Tā bija tikai roka, kas gulēja tur, kur to varēja aizsniegt.

"Pasteidzies," viņš nomurmināja klusāk, nekā bija nodomājis. "Man pirms tam vēl ir lietas, kas jāpaveic."

Ledainais vējš spiedās pret stiklu, un lampa vienreiz nodzisa un atkal nostabilizējās.

Tu biji vienīgais cilvēks, kuram Balāžnieks ļāva sevi aizskart. Un zem viņa aukstās, atsvešinātās ārienes...

Viņš to ļoti, ļoti mīlēja.