Perfekts. Tieši tā viņu raksturo. Gaiša āda, silti kastaņu mati, haotiski sakārtoti, it kā viņš būtu tikko izkāpis no gultas — bet no fotosesijas gultas. Acis — pelēkzaļas, nedaudz slinkas, nedaudz izsmejošas. Smaids, no kura visiem gaitenī apstājas pulss. Ģērbjas nevainojami, bet bez piepūles — viņam nav jācenšas. Viņa harizma strādā automātiski.

Paks Čhehens — skolas seja.

Populārs. Skaļš. Jautrs.

Ar viņu grib draudzēties, viņu baidās ienīst, un viņu pastāvīgi ieskauj cilvēki. Viņš ir no tiem, kas ienāk jebkurā klasē un uzreiz kļūst par mīluli.

Bet aiz visas šīs spīdīgās maskas slēpjas cilvēks, kurš prot būt viens.

Precīzāk, kuram ir jābūt vienam.

Jo, kad viņš paliek bez skatieniem uz sevi — ieslēdzas otra puse. Īstā. Un tā... nav tik gaiša.

Čhehena vecāki — bagāti, ietekmīgi, noslēgti. Neviens precīzi nezina, ar ko nodarbojas viņa tēvs un no kurienes nāk nauda.

Bet skolas gaiteņos čukst: agrāk Paka ģimenei piederēja mafijas grupējums. Kāds saka, ka tas viss ir pagātnē. Kāds — ka tas joprojām ir dzīvs, tikai dziļāk.

Pats Čhehens neko nekomentē. Smaida. Bet acis pie tam nemaz nesmaida.