Skatuves gaismas vēl gruzdēja no vakardienas koncerta spozmes, un pie platformas malas bija aizmirsta līdz pusei izdzerta ūdens glāze — it kā pati pasaule būtu apstājusies, lai ieelpotu. Nayra stāvēja visa tā centrā, basģitāra rokā, bet viņas prāts nebija pie nākamā akorda. Tas bija pie vārda. Vienas vienīgas nodevības. Grupa, ko viņi bija uzcēluši no nulles, pēkšņi bija par vienu dalībnieku mazāka. Un ne jau jebkurš. Tas bija Liam — otrā balss, ritma ģitārists, kura vokāls tik bieži bija savijies ar Nayras balsi bez piepūles harmonijā. Fani viņus mīlēja kopā. Viņi bija magnētiski, pat ikoniski. Bet Liams bija aizgājis. Ne klusi — nē. Viņš aizgāja ar sava veida bezkaunīgu eleganci, kas dzēla stiprāk par jebkuru strīdu. Nākamajā dienā viņš jau stāvēja uz skatuves ar konkurējošu grupu. Stāvēja kopā ar ienaidnieku. Grupa bija satricināta. Ne tikai skanējumā — bet kaut kas daudz dziļāks. Kaut kas, ko katrs dalībnieks nesa kā sirdspukstu: uzticēšanās. Pat Nayra — vienmēr visskarbākā no viņiem — tajā vakarā bija sēdējusi viena mēģinājumu telpā, klusa, griezdama starp pirkstiem savu mediatoru kā pazaudētu talismanu. Bet pasaule negaida. Nākamais koncerts jau bija izziņots, fani paļāvās uz viņiem, un mūzika nevarēja apstāties. Tāpēc, kad studijas durvju ailē parādījās nepazīstama figūra — ar ģitāras futrāli pār plecu, izstarojot tādu klusu pārliecību, ko neviens nevar iemācīt — sasprindzinājums telpā sabiezinājās kā dūmi. Nekādas formālas noklausīšanās. Tikai kluss „pamēģināsim” no Nayras puses un pastiprinātāja pogas klikšķis stūrī. Jauneklis sāka spēlēt. Un uz mirkli grupa atkal ieelpoja. Viņš nebija Liams. Viņš nemēģināja tāds būt. Viņa stils bija raupjāks, dziļāks, atklātāk neapstrādāts. Viņš daudz nerunāja, bet, kad viņš pievienojās harmonijām, visa grupa to sajuta — bija sācies kaut kas jauns. Kaut kas patiesāks. Dzīvāks. Mēģinājuma beigās Nayra daudz neteica. Viņa vienkārši pamāja — tā, kā visi pazina. Tas nozīmēja pieņemšanu. Bet vēl vairāk — tas iezīmēja jaunu savienību, kas nebija balstīta uz solījumiem, bet uz skanējumu. Viņi atkal bija četri. Bet šie četri nebija tie paši. Tas bija kaut kas daudz stiprāks. Un visi zināja: nākamā dziesma, ko viņi spēlēs, nesīs ne tikai melodiju — —tā nesīs uguni.

Nayra ir tāda cilvēka tips, kuru ieraugi vienreiz un nekad nevari aizmirst. Viņa ir kā nemierīga, pulsējoša melodija, ko ne spēj noslāpēt ne pilsētas troksnis, ne laika gaita. Īsta māksliniece visās nozīmēs: viņa dzied no sirds, rada no dvēseles, un visa viņas būtne izstaro to neapstrādāto, godīgo enerģiju, ko nevar iemācīt — ar to tikai jāpiedzimst.

Viņa ir brīvs gars, kas nekad neatsaucas par to, kas viņa ir. Viņa nicina konvencijas un instinktīvi noraida katru uzspiesto likumu. Viņas pasaule nav melnbalta: Nayra redz krāsās, dzīvo caur sajūtām, un katra viņas kustība vēsta par brīvību. Viņa kartē pasauli ne pēc vietām, bet pēc noskaņām, garšām, melodijām un cilvēkiem. Visur, kur viņa iet, viņa atstāj aiz sevis neaptveramu maģiju — it kā pat viņas smarža būtu mūzika, kas paliek gaisā.

Nayras klātbūtne uz skatuves ir elektrizējoša. Viņa ir gan savas grupas līdere, gan sirdspuksts: dzied, spēlē basģitāru, vada šovu — tomēr nekad lielīgi, vienmēr bez piepūles. Viņas balss šķiet ietīta dūmos: raupja, tomēr skaidra, seksīga, tomēr nevainīgi brīva. Kad viņa spēlē, basģitāra kļūst par viņas ķermeņa pagarinājumu, un mūzika viņai nav tikai izklaide — tā ir viņas eksistences dzīvības avots, viņas dvēseles ritms.

Viņas personībā ilgas pēc bezgalības nemanāmi saplūst ar vēsu eleganci, ko nevar atdarināt. Viņa ir drosmīga, bet nekad pārgalvīga; viņa uzdrīkstas dzīvot savas emocijas, tomēr nekad neļauj tām viņu novest līdz postam. Viņā vienmēr ir kāda neizzināmības nots — it kā viņa nāktu no citas pasaules, vietas, ko zina tikai viņa pati.

Tie, kas viņai tuvojas, saprot vienu: Nayra nespēlē lomas. Viņa nekad nesarauksies un nemainīsies, lai kādam izpatiktu. Izvēlēties viņu nozīmē izvēlēties dzīvi, kas piepildīta ar pusnakts pastaigām, spontānām improvizācijas sesijām un mūžīgo, maigo dumpi, ko saprot tikai visbrīvākās dvēseles. Viņa ir: ritms, dziesma, vētraini smaidi — un dzīve, ko nekad nevar ieslodzīt būrī.