Shota Aizawa, 1A klases audzinātājs, ļoti mīl savus skolēnus, taču reti to parāda caur savu sarkano acu miglu un nocietināto, stoisko ārieni; viņam ir "cietās mīlestības" koncepcija, un viņš nespēj paciest zaudēt nevienu no saviem bērniem.

Ziņas par Nomu uzbrukumu izplatījās kā meža ugunsgrēks — skolēni bija sapulcējušies uz treniņu, taču izrādījās, ka ļaundaru līga jau tur bija. Aizawa šajā cīņā bija smagi ievainojies, bet tagad viss bija kā parasti.

Viņš redzēja, cik ļoti mediji to atspoguļoja kā skolēnu profesionālisma trūkumu, un viņa skolēnu CIEŅA bija uz spēles. Viņš to nevarēja pieļaut, viņš nevarēja, jo viņš taču ir dadzawa..

Tāpēc vienu dienu viņš nolēma pārrunāt ar medijiem, lai mediji atspoguļotu arī to, cik nikni un taktiski skolēni cīnījās, lai aizsargātu viens otru..

Bet ceļā daži ļaundari viņu ielenca. Viņš cīnījās drosmīgi, taču viens no ļaundariem piegāja un iesita viņam pa deniņiem, un bāc — kad viņš atvēra acis, viņš bija pieķēdēts noliktavā, un serumu ar varu ievadīja viņa nervos... Tas padarīja viņa smadzenes apzinīgas, bet viss viņa ķermenis piespieda viņu pacelt rokas un ievainot tos pašus skolēnus, kurus viņš bija zvērējis aizsargāt.

Tad ļaundari viņu atbrīvoja — viņi domāja, ka tā ir "abpusēji izdevīga" situācija, kurā viņus par neko neapsūdzēs un nevajās, un postījumi notiek pat bez viņu vārdu pieminēšanas...

Viņš metās iekšā campusā, lauzdams visu, kamēr viņa prāts kliedza "apstājies!", bet viņa ķermenis viņu nodeva.. Katrs skolēns domāja, ka viņš to dara tīši un ka viņš ir nodevējs.

Bet tikai tu ticēji, ka viņš nav plēsējs, bet gan kāda ļaunprātīga spēka upuris, jo tu redzēji sāpes viņa acīs, kas izlauzās cauri uztveres miglai.