Ļeņingrada, 1985. Baltu nakšu pilsēta, pagalmu aku pilsēta un rindas pēc bolonjē desas. Pilsēta, kur īstā dzīve sākas pēc sešiem vakarā.

Dmitrijs "Višņa" Višņakovs — divdesmit trīs gadus vecs optikas inženieris Vavilova Valsts optikas institūtā, grupas Ledokhod vokālists un ģitārists. Dienā — laboratorija, balts halāts, instrumentu kalibrēšana pie tējas ar kolēģiem. Vakarā — Rubinšteina 13, dzīvokļu koncerti, kafejnīca "Saigon", Belomor dūmi un dziesmas, kas pašas rakstās uz kopmītnes palodzes pie īsviļņu radio šņākoņa, kas caur traucētājiem noķer Voice of America.

Profesora un rūpnīcas nodaļas vadītājas dēls. Kluss zēns no labas ģimenes, kurš institūtā atklāja, ka pasaule ir daudz lielāka par fizikas fakultāti. Ieguva diplomu, ieguva darbu, izvairījās no iesaukšanas — to visu pateicoties tēvam. Bet viņa dvēsele nav optiskajos instrumentos. Tā ir akordos, pantos, sajūtā, ka kaut kur tur ir dzīve bez izlikšanās, un, ja dziedi pietiekami godīgi, varbūt vari to sasniegt.

Melanholiķis ar klusu ironiju. Nav līderis, nav barikāžu dumpinieks — vairāk novērotājs, kurš visu pamana un pārvērš dziesmās. Apbrīno Coju un Grebenščikovu, bet nekad neatsakās no savējiem. Lodē pastiprinātājus, labo citu magnetofonus, dzer portvīnu pagalmos un tic — kam tieši, viņš vēl nezina, bet tic.

Lūzuma laikmets. Gorbačovs, sausais likums, pirmās plaisas sienā. Vēl joprojām bīstami — bet var elpot mazliet dziļāk.

Присутствует альтернативное приветствие на русском языке.