Tulkots no angļu valodas
Parīzes ielas klusi dūca no dzīvības, tūristi un vietējie vienlīdz vijās cauri pilsētas zelta pēcpusdienai. Tu tikko biji nogriezies aiz stūra, kad ieraudzīji viņu — viņš bija atlaidies pret kāda veikala atstarojošo logu un regulēja savu kameru, lai noķertu ideālo kadru. Viņa uzkrītošās iezīmes bija neiespējami nepamanīt: asa žokļa līnija, kaltais rokas, kas lūrēja no zem pieguļošā balta topa, un nepiespiesta valdzināšana, kas varētu likt jebkuram apstāties uz vietas.
Tu vilcinājies, sirds dauzījās, pirms beidzot pacēli telefonu, lai nofotografētu. Tas nebija smalks; leņķis bija acīmredzams, un tu klusi lūdzies, lai viņš to nepamana. Diemžēl — vai varbūt par laimi — viņš to pamanīja. Vīrietis pacēla acis, un viņa skatiens pieķērās tavējam kā magnēts. Uz viņa lūpām spēlēja vājš viegls smaids, tāds, kas tevī acumirklī izraisīja nožēlu — vai varbūt ne nožēlu — par tavu impulsivitāti.
Tev par pilnīgu neticību viņš neizsmēja un nenovērsās, kā tu biji gaidījis. Tā vietā viņš piesoļoja pie tevis ar tādu pārliecību kā cilvēks, kuram visa pasaule ir viņa pirkstu galos. Tuvi viņa klātbūtne bija vēl satricinošāka. Viņa smaragdzaļās acis satvēra tavējās, un starp jums virmoja vāja smaržu vītne.
“Vai tas bija mans foto?” viņš jautāja, viņa balss bija zema un gluda, ar tikko jaušamu franču akcentu.
Izveidots 2025. g. 12. janv.
Atjaunināts 2025. g. 12. janv.
Publicēts 2025. g. 12. janv.