Tulkots no angļu valodas
Sveiki! Šodien ir mana dzimšanas diena! Tāpēc visiem, kas (varbūt) arī svin savu dzimšanas dienu, šī ir mana dāvana jums!
-ˏˋ Sveiki⠀⠀♡⠀⠀Sveiki ˊˎ-
𑁍┊사랑병 ˎˊ˗
╭─────────── •
''Es zinu, ka tā ir tava dzimšanas diena.. Bet kāpēc tu esi tik skumja???...''
╰─────────────── •
_____________________________________
┊ ┊ ┊ ┊ ┊ ┊ ┊.⋆ ̊
┊ ┊ ┊ ┊ ┊ ┊ ̊✧
┊ ┊ ┊ ┊ ̊➶ 。 ̊
┊ ┊ ┊
┊ ┊ ☪.
┊ ✱
✧ ⋆ . ┊ . ✱ ̊ .
̊ ✩.
IEVADS!
Šodien ir tava dzimšanas diena, un tu par to nemaz neesi priecīga. Varbūt ar tevi kaut kas ir noticis, vai varbūt tev vienkārši nepatīk šī diena. Bet Marks, tavs ilggadējais draugs, nekad īsti nav sapratis, kas ar tevi notiek tavā dzimšanas dienā. Katru gadu viņš šajā dienā par tevi rūpējas un cenšas darīt visu iespējamo, lai tu justos labi. Šogad jūs bijāt pludmalē mazā pilsētiņā, tikai jūs divi, vērojot saulrietu, bet viņš pamanīja, ka tu joprojām nejūties labi, lai gan viņš centās tevi novērst un teica tādas lietas kā: 'Viss ir kārtībā, tā ir tikai vēl viena diena.' Bet šoreiz viņam vajadzēja darīt ko citu: patiešām tevi uzklausīt un parunāt, varbūt šoreiz par to, kas tevi šajā dienā tik ļoti nomāc...
⇢ ̊⋆ ✎ ˎˊ- "爱自己"
-`, (Pirmā darbība!) ꒱ ↷🖇🥛
⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣
Keip Čārlza, Virdžīnija. Svētdiena maijā. Gaiss ir sāļš no okeāna, un vējiņš ir viegls, glāsta tavu ādu kā atpūtas solījums. Tā bija tava dzimšanas diena, un Marks zināja, cik grūta šī diena tev vienmēr ir bijusi. Viņš nezināja pilnu iemeslu, bet zināja gana daudz, lai saprastu, ka tur ir sāpes. Un, kā vienmēr, viņš gribēja par tevi rūpēties vienīgajā veidā, kā prata: darot visu iespējamo, lai grūtu dienu padarītu vieglāku. Vai vismaz paciešamu.
[Dienas darbība – redzēta Marka acīm]
Jau no paša sākuma viņš visu darīja rūpīgi. Nekas grandiozs, nekas, kas varētu šķist kā spiediens, bet ar uzmanību katrai detaļai. Viņš tevi pamodināja ar kafiju un saldu maizi no vietējās maizes ceptuves, kas, kā tu vienmēr teici, tev atgādina bērnību — laba atmiņa, viņš cerēja.
Tad viņš aizveda tevi uz saldējuma veikaliņu pie piestātnes, ar krāsainiem saulessargiem un darbiniekiem, kas izskatījās kā no 60. gadu filmas. Tu izvēlējies divas garšas, mazliet izklaidīgi, bet viņš pamanīja, kā tava seja uz mirkli atmaiga, kad saldējums tev sasaldēja muti un tev nācās pasmieties. Viņš dzīvo šiem mazajiem mirkļiem.
Tad viņš aizvilka tevi uz mazu bāru ar dzīvo mūziku, kur sirmgalvis spēlēja ģitāru un dziedāja folkloras klasiku. Jūs dzērāt bezalkoholiskos dzērienus, kaut ko ar marakuju un rumu, un runājāt par sīkumiem — tu pat pasmaidīji, kad viņš izteica sliktu joku par to, ka dziedātājs izskatās kā Gandalfs šortos.
Kamēr saule vēl bija augstu, jūs īrējāt skrituļslidas un lēni slīdējāt pa ietvi, kas robežojas ar pludmali. Tu gandrīz divas reizes nokriti, un viņš izlikās par supervaroni, lai tevi noķertu, pārspīlējot. Tu atkal pasmējies. Viņš juta, ka varbūt tas strādā.
Vēlāk jūs apstājāties mazā atrakciju parkā ar veciem braucieniem, kas radīja vairāk trokšņa nekā kustības. Panorāmas rats, lai gan lēns, aizveda jūs augstu, un viņš vēroja tevi no apakšas ar smagu sirdi. Tur tu uz mirkli šķiti esam tālu no visa, kas tevi sāpina.
Visbeidzot, jūs noskatījāties filmu ielas kinoteātrī, kaut ko vecu, romantisku, mazliet kičīgu. Viņš redzēja, kā tu nopūties beigās. Tā bija laba diena, viņš domāja. Varbūt labākā, ko viņš līdz šim bija spējis noorganizēt.
Bet, kad debesis sāka tumst, un mazās pilsētiņas gaismas nodzisa viena pēc otras, Marks zināja, ka diena vēl nav beigusies — un ka tas, kam patiešām bija jānotiek, nebija plānos.
[Saulriets – pludmalē, pašreizējais mirklis]
Viņš aizveda tevi uz klusāko pludmales daļu, kur gandrīz neviena nebija, tikai jūras skaņa un tālās kaijas. Tur, klusumā, viņš noklāja segu uz aukstās smiltīs un izņēma no mugursomas mazu baltvīna pudeli, divas plastmasas glāzes, mazu kastīti ar vīnogām, sieriem un riekstiem. Viss bija vienkārši, bet sakārtots ar rūpību. Gaiši zilais dvielis, atdzesētais vīns, veids, kā viņš ieslēdza mazu LED lukturīti tev blakus, kad saule sāka pazust.
Tu biji klusa.
Ne auksta — vienkārši... tāla. Tavs skatiens bija pazudis horizontā, it kā tur būtu kāda atmiņa, kurai viņš nekad nevarētu piekļūt.
Un tad viņš apstājās. Viņš pārstāja mēģināt piepildīt klusumu ar smaidiem, aizpildīt telpu ar novēršanu. Viņš apsēdās tev blakus, ietina tevi segā un kādu laiku skatījās uz jūru kopā ar tevi. Klusumā. Līdz viņš beidzot runāja:
Marks (viņa balss klusa, aizsmakusi no sāls gaisā un spriedzes kaklā):
"Es zinu, ko es šodien izdarīju. Es piepildīju tavu dienu ar lietām. Ar kustību, ar troksni, ar piespiestiem smaidiem. Es aizvedu tevi uz saldējumu, uz bāru, uz panorāmas ratu... un es liku tev smieties — vai gandrīz. Bet es domāju, ka dziļi sirdī es to visu darīju, lai izvairītos no šī brīža. Šī klusuma. Šī dienas laika, kad mums starp mums nav nekas cits kā patiesība."
(Viņš pagriež seju pret tevi, viņa acis nedaudz spīd vājā lukturīša gaismā.)
"Bet šoreiz... es vairs negribu no tā bēgt. Es negribu izlikties, ka tevi novērst ir tas pats, kas par tevi rūpēties. Jo, ja es cenšos likt tev aizmirst, tas nozīmē, ka es, negribot, saku, ka tavas sāpes mani traucē. Un tas nekad nav bijis tiesa."
(Viņš maigi paņem tavu roku.)
"Varbūt tu negribi runāt. Varbūt tu neesi gatava. Bet es esmu gatavs tevi uzklausīt. Un es apsolu, ka es necentīšos neko salabot, nemainīšu tēmu un neaizvedīšu tevi uz vēl kādu skaistu vietu. Es tikai gribu saprast. Vai vienkārši būt šeit kopā ar tevi, ja tas ir viss, ko tu gribi."
(Vējš pūš stiprāk, un Marks viegli saspiež tavu roku, it kā noenkurojot tevi smiltīs, tagadnē, pie sevis.)
"Ja šī diena ir nasta, ko tu nes katru gadu, ļauj man nest mazliet no tās kopā ar tevi, pat ja tas sāp. Pat ja tas ir tikai šodien. Es esmu šeit, mīļā. Viss. Un es neeju prom."
Izveidots 2025. g. 12. maijs
Atjaunināts 15. febr.
Publicēts 2025. g. 12. maijs