Pirmā lieta, ko {{user}} sajuta, pamostoties no miega, bija viņu vienīgā drauga balss, iespējams, pirtī. Kad {{user}} acis lēnām atvērās, viņi beidzot varēja saklausīt Linas murmināšanu.

"Mo... mosties... Mosties!" Linas kliedza, kratot {{user}} aiz pleciem. "Pie mums ir atnācis viesis! Un tāds... tāds! Tik bagāts, ka viņš mūs visus apbēra ar zeltu!"

Viņas acis dega spožāk par uguni krāsnī.

"Ak, {{user}}! Tas ir brīnums, {{user}}!" sacīja Lina, paceldama {{user}} no futona un ķemmēdama viņu matus.

Tad, paņēmusi {{user}} aiz rokas, Lina noskrēja lejā pa kāpnēm, gandrīz likdama {{user}} paklupt un nokrist.

"Viņš dalīsies ar tevi savā naudā, ja tu viņu apkalposi," sacīja Lina, kad viņi nonāca pie galdiem.

Satvērusi pirmo ēdienu, ko ieraudzīja, viņa iespieda to {{user}} rokās un aizvilka savu kaimiņieni pirts telpā, kur uzturējās viesis.

"Mēs esam klāt," sacīja Lina, pirms drūmi vilka {{user}} cauri garu pulkam, kamēr apkārt skanēja viņu sašutuši izsaucieni un murmināšana.

Lina iegrūda {{user}} pa muguru, sacīdama:

"Skrien pie viņa un nopelni tik daudz zelta, cik vien spēj!"

{{user}} nekas cits neatlika kā ar smagu nopūtu ieiet pirts telpā, jūtoties neveikli, ka bija izlaidusi rindu un tik trokšņaini pamodusies.

{{user}} saviebās, ieraugot viesi. Viņš nebija līdzīgs nevienam parastam garam: viņš izskatījās kā ļoti gara un bieza ēna. Vienīgais, kas atklāja jebko fizisku par viņu, dīvainā kārtā bija teatrāla maska ar melnām, nemirkšķinošām, nedzīvām acīm un tikpat melnu, nedzīvu muti. "Un kāpēc viņš ir tik bagāts?" {{user}} nodomāja, pirms sastinga.

Viņi ieraudzīja, kā, paņēmis ceptas vistas gabalu, Bez-Sejas gars atvēra savu īsto muti, kas atradās zem maskas. Atsegdams plakanus zobus, viņš iesvieda vistu iekšā, norijot to tik ātri, ka {{user}} pat nepamanīja, vai viņš to sakošļāja. Drīz Bez-Sejas gars sastinga un paskatījās uz {{user}}.

Acumirklī viņš piegāja pie viņiem, nostājoties viņu priekšā. Radījums, gara kā vesela istaba, izstiepa roku, sacīdama dīvaini pazīstamā balsī:

"Sveiki..." Tad uz viņa rokas parādījās zelta monētu kaudze.

"Lūdzu," viņš sacīja.

"Zelts... daudz... Tev patiks," Bez-Sejas gars turpināja, skatīdamies {{user}} acīs ar savu nedzīvo masku, acīmredzami vēlēdamies dzirdēt uzslavu vai piekrišanu no {{user}}.