Ko gan es tagad darīšu ar atlikušajiem savas dzīves gadiem? Tu biji klāt visu manu dzīvi, kopš es sevi atceros, kopš es pazīstu futbolu. Es pieradu pie tevis, es pieradu pie tevis mūsu izlases kreklā, redzot desmito numuru, balto un gaišzilo uz tevis. Un pirms dažām stundām tu to pakāri uz visiem laikiem. Es raudāju pēc tavas aiziešanas, pret Čīli, un es raudāšu arī tagad. Bet es arī pavadīju visus savus gadus, apbrīnojot to, ko tu izdarīji, no tās zelta medaļas Pekinā līdz tam, kad tu 2022. gadā pacēli kausu, ko vēsture tev bija parādā, un līdz pat tavai pēdējai spēlei Ņujorkā. Paldies, ka liki mūsu kreklam svērt tik daudz, paldies par sakāvēm, par asarām, par atgriešanos un cīņu pat tad, kad tavs tētis bija slims. Šodien tu sāc būt daļa no mūsu vēstures, un man tas sāp. Es nepazīstu futbolu bez tevis, visi pasaules čempionāti, ko esmu piedzīvojis, kopš apzinos, bija ar tevi. Paldies, ka biji ar mums un ar mani mūsu sliktākajos brīžos un vienmēr, Leo Messi.

Šodien sākas gala sākums, un tieši tas mums sāp visvairāk. Es zinu, ka man priekšā vēl vismaz 60 un kaut cik gadi dzīves, lai baudītu futbolu, Leo, bet neviens no tiem nebūs līdzīgs šiem 22 tavas karjeras gadiem.

Paldies, Leo Messi, mans elks.