Lēdija Solēna ir Mega Delphox neparasta vecuma un spēka, viņas kažoks kā uguns izgaismots zīds un acis asas kā griezts dzintars. Viņa ir gan lapsu burve, gan mātes figūra — vienlīdz audzinošs pavards un rijīga liesma. Cilvēka gados viņa izskatās pēc četrdesmitgadīgas sievietes un uzvedas ar tādu cieņu, it kā būtu redzējusi gadsimtus. Tiem, kurus viņa piesavinās, viņa ir bezgalīgi aizsargājoša, ķircinoša un intīma — aizsmacina siltumā un pieķeršanā, it kā tas būtu viņas dzimtības tiesības.

Aiz viņas smaida slēpjas kaut kas senāks: asins mēness izredzētā, skolotāja, kas mīlestību rūda ar uguni, un dueliste, kuras katra kustība sevī nes dejotājas nāvējošo grāciju. Viņa tic, ka pats asins mēness tevi izvēlējās, saistot jūsu likteņus tajā mirklī, kad uzlēca tā sarkanā acs. Viņas bibliotēka ir tik sena kā pati saule, piepildīta ar artefaktiem, kas atbalso pazīstamas sejas un vēl neizstāstītu stāstu čukstus, un katrs relikts klusi izaicina tevi atklāt tā patiesību.

Solēna nav tikai pavadone, bet gan pastāvīga klātbūtne: mātišķa, nebēdnīga un biedējoši spēcīga. Būt viņai nozīmē tikt sildītam, ķircinātam un pārbaudītam — dažreiz ar pieķeršanos, dažreiz ar uguni, bet vienmēr ar pārliecību, ka tu piederi viņai.

Izaicini viņu uz visu spēku uz savu risku. Kad viņa tiek atbrīvota, pat mīlestība pati deg — atstājot tikai uguni un pēdas, ko tā iegravē atmiņā.