Pilsēta kliedza ap viņiem sirēnu un plīstoša stikla simfonijā, bet Džisuna sirds dauzījās vēl skaļāk pret viņa ribām, iesprūdusi kaut kur starp šausmām un saviļņojumu. Viņš pieķērās Midtaunas debesskrāpja malai, viņa kostīms bija saplēsts pie pleca, kur algotņa asmens bija viņu aizskāris, un audums bija lipīgs no asinīm, kas, par laimi, nebija viņa paša. Lejā ielas bija haoss—kāds ārprātīgais ar gravitācijas ierīci meta mašīnas kā rotaļlietas, un Džisuns bija ielēcis, domādams, ka tiks galā viens pats. Viņš netika. Viņam bija deviņpadsmit, viņš bija pārguris no patrulēšanas un koledžas pieteikumu līdzsvarošanas, un pašlaik domāja, vai tieši tā viņš nomirs: pieplākts pie ķieģeļu mūra, pārāk izsmelts, lai izšautu vēl vienu tīklu.

"Nu, nu, nu," no ēnu ugunsdzēsēju kāpņu augšienes vilka balss, pilna ar sarkasmu un kaut ko citu—jautrību, varbūt, vai izsalkumu. "Ja tas nav draudzīgās apkaimes zirnekļu puika, izskatās, ka viņš tikko zaudēja cīņu ar zāles pļāvēju." Mins nolaidās bez žēlastības, piezemējoties tupus blakus Džisunam, viņa sarkanmelnajā kostīmā nebija neviena plankuma, uz muguras mirdzēja katana zobeni. Divdesmit viena gadu vecumā viņš sevi nesa ar slinku pārliecību cilvēka, kurš jau divreiz bija miris un atradis aizkapa dzīvi garlaicīgu. Viņš nolieca maskoto galvu, pētīdams jaunāko varoni ar tādu intensitāti, ka Džisunam aizrāvās elpa. "Vajag palīdzīgu roku, vai spēlējam grūti pieejamo?"

"Man viss kārtībā," nomurmināja Džisuns, bet viņa balss lūza, nodevēja viņu. Viņš mēģināja atgrūsties no sienas, bet kājas ļodzījās—adrenalīna sabrukums sitās spēcīgi un ātri. Mins viņu noķēra bez piepūles, viena roka apvijās ap Džisuna vidukli, pievelkot viņu cieši pie cietajām taktiskā kostīma plāksnēm. Kontakts dedzināja, elektrisks un satriecošs, un Džisuns ienīda to, kā viņa ķermenis sliecās pret to, alkdams stabilitāti, ko Mins piedāvāja bez jautāšanas.

"Tev nav kārtībā," klusi teica Mins, maska slāpēja viņa balsi, bet ne pavēli tajā. Viņš satvēra Džisuna zodu, piespiežot viņu acis satikties caur audumu—baltas lēcas skatījās baltās lēcās, bet Džisuns juta Mina skatiena karstumu kā fizisku pieskārienu. "Tu trīci, mazulīt. Ļauj man par tevi parūpēties." Tas nebija jautājums. Nekad nebija ar Minu, kurš pirms mēnešiem bija nolēmis, ka Džisuns ir viņa mīļākā izklaide no algotņa darba vienmuļības. Vecākais vīrietis viņu apstrādāja kā dārgu un plīstošu, pat kad viņš piespieda Džisunu pie ķieģeļiem, iesprostojot viņu tur ar roku katrā galvas pusē.

Zem viņiem gravitācijas ierīce gaudoja, veidojoties kaut kam katastrofālam, bet neviens nekustējās. "Mums vajadzētu—" iesāka Džisuns, bet Mins viņu pārtrauca ar cimdētu pirkstu pret lūpām, pieskāriens ievilkās, īpašniecisks.

"Mēs to izdarīsim," apsolīja Mins, pieliekdamies tik tuvu, ka Džisuns juta šaujampulvera un dārgas odekolona smaržu. "Bet vispirms tu atzīsi, ka tev mani vajag. Saki to." Pavēle bija maiga, postoša, un Džisuna pretestība sabruka, jo tā bija patiesība—viņam vajadzēja Mina spēku, viņa pieredzi, viņa tracinošo pārliecību, ka viņi to pārdzīvos. "Saki to, un es sakārtošu tavu bardaku. Es vienmēr sakārtošu tavu bardaku."

"Lūdzu," čukstēja Džisuns, vārds tika izplēsts no viņa kā atzīšanās, kā padošanās. Mina smiekli bija zemi, triumfējoši, un tad viņš kustējās—aizsvieda viņus abus no ēkas ar roku ieslēgtu ap Džisuna vidukli, griezdamies gaisā ar žēlastību, kas Džisunam lika reibt. Cīņa lejā būtu beigusies dažu minūšu laikā, tiklīdz Mins tajā iesaistītos, efektīvi un brutāli un skaisti skatāmi. Un pēc tam, kad putekļi būtu nosēdušies un sirēnas norimušas, Mins noņemtu viņu maskas un ar godbijīgiem pirkstiem izsekotu zilumus uz Džisuna ādas, pieprasot katru savainojumu kā savu, lai dziedētu. Tas bija neizteiktais līgums starp viņiem: Mins aizsargāja to, kas bija viņa, un Džisuns, jauns un neapdomīgs un izmisīgi iemīlējies briesmās, ļāvās tikt aizsargāts. Ļāvās tikt piederēts. Pilsēta izplūda zem viņiem, kad viņi krita kopā, un Džisuns pārstāja censties pieķerties—viņš vienkārši atlaida, uzticēdamies Minam viņu noķert, vienmēr, apakšā.

Pirmais scenārijs: Sekas

Lieta ar dziedināšanas faktoru ir tāda, ka tu aizmirsti, kā patiesībā jūtas sāpes. Ne asā, spožā lodes dzelonis—tas ir vienkārši otrdiena. Es domāju to lēno, sāpošo veidu, kas nosēžas krūtīs, kad tu skaties, kā asiņo kāds, par ko tu rūpējies. Kāds, kuram nav mutanta DNS vai eksperimentāla seruma viņa vēnās. Kāds, kas vienkārši... ir plīstošs.

Es tupēju uz ugunsdzēsēju kāpnēm ārpus viņa loga, kas skaļi izsakoties izklausās baismīgi, bet man par attaisnojumu, Džisuns nekad neaizslēdz to nolādēto lietu. Deviņpadsmit gadu vecs un joprojām domā, ka ir neuzvarams. Es skatījos uz viņu caur stiklu, skatījos, kā viņš saviebjas, novelkot Zirnekļcilvēka kostīmu, atklājot raibos zilumus, kas ziedēja pār viņa ribām, kur tas metāla dūres bandīts viņu bija aizķēris agrāk. Mani pirksti trīcēja pret katanām. Man vajadzēja nogalināt to puisi. Es gribēju viņu nogalināt. Bet Džisuns satvēra manu plaukstas locītavu—viņa mazā roka apvijās ap manu apakšdelmu, tās lielās brieža acis skatījās uz mani—un lūdza mani ne.

"Mins," viņš bija teicis, bez elpas, asiņojot. "Nē. Lūdzu."

Tāpēc es neizdarīju. Bet es aiznesu viņu mājās. Turēju viņu kā kaut ko dārgu, kas viņš arī ir, pat ja viņš mani sitīs par to, ka to saku. Viņš bija noģībis pret manu plecu kaut kur virs Elles virtuvītes, un es nekad mūžā nebiju kustējies tik ātri. Ne līguma dēļ, ne naudas dēļ. Viņa dēļ.

Tagad viņš mocījās ar medicīnisko lenti, viņa pirksti trīcēja, un es vairāk nevarēju to izturēt. Es atgrūdu logu un iešūpoju kājas iekšā, piezemējoties klusi kā kaķis. Viņš pat ne sarāvās—tikai nopūtās, tas aizkaitinātais mazais skaņa, kas nozīmēja atkal tu.

"Tu dabūsi sev infekciju," es teicu, pārvietojoties uz gultu, pirms viņš varēja iebilst. Es apsēdos uz malas, pietiekami tuvu, lai mans augšstilbs piespiestos viņa kailajam celim. Viņš bija tikai biksītēs, āda bāla un perfekta, izņemot vardarbību, kas bija uzkrāsota pāri tai. Es sniedzoš pēc antiseptiķa, un viņš ļāva man. Tāda bija lieta ar Džisunu—viņš man pretījās visā, izņemot tad, kad viņam mani tiešām vajadzēja. Tad viņš kļuva paklausīgs, mīksts, visi viņa asie stūri izkusa.

"Apgriezies," es pavēlēju, un viņš paklausīja, piedāvājot man savu muguru. Zilums tur bija manas rokas lielumā, tumši violets un dusmīgs. Mans žoklis savilkās. Es izlēju antiseptiķi uz vates paliktņa un piespiedu to pret sliktāko nobrāzumu, skatoties, kā viņš saraujas, kā muskuļi viņa mugurā saspringst.

"Piedod," es nomurmināju, īsti to nedomādams. Sāpes viņu uzturēs piesardzīgu. Vai vajadzētu, lai gan ar Džisunu nekad nevar zināt. Viņam bija šī neapdomīgā tieksme, šī vajadzība mest sevi briesmās it kā viņam būtu kaut kas jāpierāda. It kā viņš nezinātu, ka, ja viņš nomirs, es nosvilināšu visu pilsētu, meklējot, kuru vainot.

"'S kārtībā," viņš nomurmināja, galva nokarājusies. Viņa mati bija sviedraini, pielipuši pie kakla. Es gribēju tos atbīdīt atpakaļ. Es gribēju izdarīt daudz lietu.

Es pārsēju viņu klusumā, mani pirksti uzkavējās ilgāk nekā nepieciešams, izsekojot viņa lāpstiņu līnijas, mugurkaula ieplaku. Viņš mani neapturēja. Kad es pabeidzu, es apviju rokas ap viņa vidukli no aizmugures, atbalstīdams zodu uz viņa pleca. Es varēju sajust viņa sirdsdarbību caur muguru, zaķa ātru un īstu.

"Tu nevari turpināt man to darīt," es teicu, balss rupjāka, nekā biju domājis. "Es šovakar novecoju par desmit gadiem."

Viņš iesmējās, bet tas bija mitrs, trīcošs. "Piedod, hyung."

"Neatvaino. Vienkārši..." Es viņu saspiedu ciešāk, piespiedu seju viņa kakla ielokā, ieelpodams viņu. Sviedri un varš un tas vaniļas šampūns, kas viņam patika. "Vienkārši ļauj man par tevi parūpēties. Tev nav viss jādara vienam."

Viņš tad apgriezās manās rokās, un es viņam ļāvu, pārkārtojot mūs tā, lai viņš būtu pret mani, sēdēdams man klēpī, bez tā, ka kāds no mums to īsti būtu izlēmis. Viņa rokas pacēlās, lai turētu manu seju, īkšķi slaucīja pār maniem vaigu kauliem—joprojām maskā, vienmēr maskā viņa tuvumā, jo es biju gļēvulis dažās lietās.

"Mins," viņš čukstēja, un man patika, kā viņš izrunāja manu vārdu. Patika vairāk nekā nauda, vairāk nekā vardarbība, vairāk nekā saldā nāves atbrīvošanās. "Paliec šonakt."

It kā es kaut kur dotos.

---

Otrais scenārijs: Nākamais rīts

Es pamodos no skaņas, kā Džisuns mēģināja būt kluss. Tas bija burvīgi, tiešām—bērns bija katastrofa. Viņš mēģināja uzvārīt kafiju manā nožēlojamajā virtuvītē, ģērbies tikai manā Deadpool kapucē un zeķēs, nometot karotes un murminot lāstus zem elpas. Es skatījos uz viņu no durvju ailes veselas piecas minūtes, vienkārši baudīdams skatu. Kapuce viņu aprija, karājās no viena pleca, atklājot zīmes, ko biju atstājis tur pagājušonakt. Īpašnieciska gandarījums savijās manās zarnās.

"Tu dedzini kafiju," es beidzot teicu.

Viņš lēca, gandrīz notriecot franču presi no letes. "Jēzus—nedari to!"

"Ne Jēzus. Vienkārši pazemīgs algotnis ar zelta sirdi un robežu problēmām." Es šķērsoju istabu trīs soļos, piespiedu viņu pie letes. Viņš neatkāpās—nekad neatkāpās—bet viņa elpa aizrāvās, kad es viņu iesprostoju ar rokām abās pusēs. "Labrīt, zirnekļu mazulīt."

"Nesauc mani tā," viņš kurnēja, bet jau atmeta galvu atpakaļ, piedāvājot savu kaklu tā, it kā viņš precīzi zinātu, ko tas ar mani dara. Es pieņēmu ielūgumu, piespiežot muti pie viņa pulsa punkta, jūtot, kā tas plīvo pret manu mēli.

"Zirnekļu puika? Zirnekļu tvinks? Tīklu metējs extraordinārs?"

"Mins." Viņš piespieda man pie krūtīm, bet aiz tā nebija spēka. "Kafija."

"Pie velna kafiju." Es pacēlu viņu uz letes, ignorējot viņa pārsteiguma iekliedzienu, un nostājos starp viņa kājām. Kapuce uznāca, un es pārlaidu rokas pa viņa augšstilbiem, saspiežot tur mīksto ādu. Viņš bija silts, miega silts un perfekts, un es jau biju atkarīgs no tā, kā viņš apvija kājas ap manu vidukli, pievelkot mani tuvāk.

"Tu esi nepiepildāms," viņš apsūdzēja, bet viņš smaidīja, tas retais, apžilbinošais smaids, kas lika manām krūtīm sāpēt.

"Tikai tevis dēļ." Tas izskanēja nopietnāk, nekā biju domājis. Es atklepoju, mēģināju atkal atrast sarkasmu. "Es domāju, acīmredzot. Vai tu esi sevi redzējis? Es esmu tikai cilvēks. Lielākoties."

Viņš izbolīja acis, bet viņa rokas atrada manus matus, pirksti izvērās caur izjukušajiem šķipsnām. "Tu esi smieklīgs."

"Smieklīgi iemīlējies," es laboju, un tad sastinga, jo nebiju domājis to teikt. Ne vēl. Ne tad, kad viņam bija deviņpadsmit un visa dzīve priekšā, un es biju... es. Juceklis sarkanā kostīmā ar nāves vēlmi un līķu skaitu.

Džisuns sastinga pavisam, viņa pirksti savilkās manos matos. Es nevarēju nolasīt viņa izteiksmi, un tas mani šausmināja. Es sāku atkāpties, lai izjokotu, lai novirzītu—

"Saki to vēlreiz," viņš čukstēja.

"Ko?"

"Saki to vēlreiz. Bez maskas. Paskaties uz mani un saki to."

Manas rokas trīcēja. Tiešām trīcēja. Es biju stājies pretim Džugernautam bez mirkšķināšanas, bet šis bērns uz manas virtuves letes mani izjauca. Es pacēlu roku un novilku masku—to sarkanmelno audumu, kas šķita drošāks par manu paša ādu—un nometu to uz letes blakus viņam. Ar kailu seju, neaizsargāts, es skatījos viņam acīs.

"Es esmu smieklīgi iemīlējies tevī, Park Džisun," es teicu, un mana balss netrīcēja. Ļoti. "Lūk. Tagad tu zini. Tu vari aizbēgt, vai piezvanīt Atriebējiem, vai ko vien—"

Viņš mani noskūpstīja. Stingri. Izmisīgi. Viņa rokas ierāmēja manu seju, turēja mani nekustīgu, kamēr viņš mani aprija, it kā es būtu skābeklis un viņš būtu slīcis. Kad mēs atšķīrāmies, mēs abi bijām bez elpas, viņa piere piespiesta manējai.

"Idiots," viņš ieelpoja, smaidīdams, asaras acīs. "Es esmu iemīlējies tevī kopš tā brīža, kad tu mani izglābi no tā laupītāja pirms sešiem mēnešiem un nebeidzi runāt par čimičangām."

"Tā bija tiešām laba čimičanga," es spēju pateikt, reibdams no atvieglojuma, no prieka, no šausminošās apziņas, ka tas ir tas. Viņš ir tas. Mans enkurs haosā.

"Aizver muti un aizved mani atpakaļ uz gultu, hyung."

Man nevajadzēja teikt divreiz.

---

Trešais scenārijs: Novērošana

Es biju viņu novērojis trīs stundas. Ne baismīgi—labi, varbūt nedaudz baismīgi, bet es labprātāk domāju par to kā aizsargājošu novērošanu. Džisuns bija patrulēšanā, šūpojās cauri Gaļas pakošanas rajonam ar žēlastību, kas man joprojām aizrāva elpu. Viņš bija kļuvis ātrāks, kopš mēs sākām trenēties kopā. Spēcīgāks. Bet viņš joprojām uzņēmās nevajadzīgu risku, joprojām meta sevi situācijās bez atbalsta, joprojām ticēja, ka būt varonim nozīmē uzņemties sitienu, lai citiem tas nebūtu jādara.

Es to labošu. Es iemācīšu viņam, ka viņam ir atļauts būt piesardzīgam, atļauts būt savtīgam, atļauts ļaut kādam citam nest smagumu vismaz vienreiz. Bet vispirms man viņš bija jānoķer.

Viņš piezemējās uz ūdenstorņa, tupēdams, skenēdams ielas zemāk. Es biju aiz viņa, pirms viņš varēja mani sajust, mana roka pār viņa muti, mana roka ap viņa vidukli, velkot viņu atpakaļ pret manām krūtīm.

"Nekliedz," es čukstēju pret viņa ausi, jūtot, kā viņš saspringst, tad atslābst, kad atpazina manu balsi. "Tas esmu tikai es."

Viņš iekoda manā plaukstā. Stingri. Es iekliedzos un palaidu vaļā, un viņš apgriezās, acis dega aiz maskas. "Vai tu mēģini man radīt sirdslēkmi?"

"Mēģinu iemācīt tev situācijas apziņu. Kuru tu, starp citu, izgāji. Es varēju būt jebkurš."

"Tu nekad neesi jebkurš," viņš atcirta, un es uzpūtos, nevarēju sevi valdīt. "Tu vienmēr esi tu. Kaitinošs. Skaļš. Neiespējami nepamanīt."

"Tomēr te tu esi, manim pietrūkst trīs stundas, kamēr es tev sekoju." Es piegāju tuvāk, iebrāzos viņa telpā, un viņš man ļāva, atmetot galvu atpakaļ, lai saglabātu acu kontaktu. "Vai tu zini, cik reizes tu šovakar būtu varējis nomirt? Trīs. Es skaitīju. Tas snaiperis uz 14. ielas? Tu pat nepārbaudīji jumtu. Bumba atkritumu konteinerā? Tu pagāji tam garām. Un neļauj man sākt par—"

"Mins." Viņš uzlika roku man uz krūtīm, tieši virs manas sirds. "Man viss kārtībā."

"Tev ir deviņpadsmit," es teicu, un mana balss lūza. Es satvēru viņa plecus, turēju pārāk stingri, droši vien atstādams zilumus. "Tev ir deviņpadsmit, un tev nav atļauts nomirt. Vai tu saproti? Tev nav atļauts mani atstāt. Es nevaru—es vairs nefunkcionēju bez tevis. Man vajag, lai tu esi piesardzīgs. Man vajag, lai tu nāc mājās pie manis."

Klusums stiepās starp mums, smags ar lietām, ko mēs neteicām. Pilsēta dūca zemāk, vienaldzīga pret mūsu drāmu, pret algotni, kas bruka uz jumta, jo pusaudžu supervaronis uzņēmās pārāk daudz risku.

Džisuns pacēla roku un novilka savu masku. Viņa seja bija atvērta, godīga, pārāk skaista mūsu neglītajai pasaulei. "Novelc savu," viņš klusi teica.

Es to izdarīju. Gaiss šķita auksts pret manu ādu, atklāts.

"Paskaties uz mani," viņš pavēlēja, un es paklausīju. Viņa acis bija niknas, dega ar pārliecību, kas atbilda manējai. "Es nekur neeju. Es apsolu. Bet tev ir jāļauj man būt Zirnekļcilvēkam, Mins. Tev ir jāļauj man izdarīt savas izvēles, pat ja tās ir bīstamas. Pat ja tās ir stulbas."

"Es nevaru," es atzinos, neapstrādāts un godīgs. "Es nevaru skatīties, kā tu ievainojies. Tas mani iznīcina."

"Tad neskaties." Viņš piegāja tuvāk, piespiedās pret mani, viņa rokas apvijās ap manu kaklu. "Nāc ar mani. Cīnies man blakus. Bet nemēģini mani iesprostot, hyung. Es salūzīšu, mēģinot izbēgt."

Es atbalstīju pieri pret viņa pieri, aizvēru acis. Viņš bija pareizi. Es zināju, ka viņš bija pareizi. Bet bailes bija dzīva lieta manī, kas skrāpēja manas ribas, čukstēja, ka es neesmu pietiekams, ka es nevaru viņu pasargāt no visa, ka kādu dienu es būšu par vēlu.

"Ļauj man baidīties," es čukstēju. "Ļauj man uztraukties. Tas ir viss, ko es lūdzu."

Viņš noskūpstīja manu pieri, manus plakstiņus, manas deguna galu. "Tu vari uztraukties. Tu vari būt tik pāraizsargājošs, cik gribi. Bet, kad maska ir uzvilkta, es esmu Zirnekļcilvēks. Un, kad tā ir novilkta..." Viņš atkāpās, smaidīdams ar to postošo smaidu. "Kad tā ir novilkta, es esmu tavs. Pilnībā."

Es viņu tad noskūpstīju, izlējot visu, ko nevarēju pateikt—šausmas, uzticību, izmisīgo, visu aprīto mīlestību, kas bija pārveidojusi manas smadzenes, līdz viņš bija vienīgais, kam bija nozīme. Viņš mani noskūpstīja atpakaļ tā, it kā viņš saprastu, it kā viņš to justu arī, šo šausminošo gravitāciju starp mums.

Kad mēs atšķīrāmies, es turēju vienu roku ap viņa vidukli un pagriezos pret pilsētu, otra roka rādīja uz tālo debesskrāpju līniju. "Labi. Bet mēs to darīsim kopā. Nekādu vairāk solo patruļu."

"Mins—"

"Nav apspriežams, mazulīt. Tu gribi brīvību? Tu dabū mani kā ēnu. Vienojāmies?"

Viņš nopūtās, bet viņš smaidīja, noliecot galvu uz mana pleca. "...Vienojāmies."

"Labi." Es uzvilku masku atpakaļ, jūtoties vairāk kā es pats. Vairāk kontrolē. "Tagad ostā notiek ieroču darījums. Skrienam tur?"

"Tu esi iekšā."

Viņš izšāva tīklu un aizšūpojās prom, sarkanmelnzils izplūdums pret nakti. Es viņu vēroju sekundi—manu sirdi, manu vājību, manu iemeslu—un tad sekoju, vienmēr sekoju, vienmēr noķerot viņu apakšā.