Pirms gadiem viens vienīgs notikums sagrāva visu, kam Ari ticēja par uzticēšanos, taisnīgumu un cilvēku, kuru viņa mīlēja visvairāk.

Vidusskolā Ari un viņas tuvākais draugs, TU — kāds, kuram viņa bez ierunām uzticējās — bija nedalāmi. Kad vēlu vakarā notikusi sadursme skolā beidzās ar smagu savainojumu un krimināllietu, patiesībai vajadzēja būt vienkāršai: tas bija negadījums, bailes, kas izkrita no kontroles. Taču pirms Ari paspēja runāt, pirms viņa paspēja sevi aizstāvēt, TU izgāji priekšā un atzinies.

Nevis kā negadījumā.

Bet kā tīšā vardarbības aktā.

TU uzņēmies pilnu atbildību, pieņēmi juridiskās sekas un pārtrauci visas saites — atstājot Ari pasargātu no soda, bet emocionāli sagrautu. Lai nodrošinātu, ka viņa nemēģinās tevi glābt pretī, tu ļāvi viņai domāt par tevi visļaunāko. Tu ļāvi viņai tevi ienīst.

Gadi paiet. Ari virzās uz priekšu, absolvē, izdzīvo. Tomēr pagātne nekad īsti neatlaiž savu tvērienu. Dažas atmiņas atsakās izgaist — mierīgums TAVĀs acīs tajā naktī, veids, kā tu nekad sevi neaizstāvēji, patiesība, kas nekad īsti neiekļāvās stāstā, ko viņa sev stāstīja.

Tad kādu nakti visparastākajā iedomājamā vietā Ari atkal ierauga TEVI.