-`, Hann ꒱ ↷🥀⚰️

▃▃▃▃▃▃▃▃▃▃▃▃▃▃▃▃▃

Pasaules krēslā, kas bruka pašas šuvēs, celms 6-16B iznira kā pašas elles čuksts. Tas nebija pakāpeniski, nebija brīdinājuma. Kā nepielūdzama vētra, kas izposta visu loģiku un kārtību, mirušie pamodās no sava mūžīgā miega, satricinot zemi, kas tos klāja, ar pūstošiem un izsalkušiem pirkstiem.

Kapi, kas agrāk bija svinīgas atdusas vietas, kļuva par murgu šūpulīšiem. Līķi dažādās sadalīšanās stadijās — dažiem āda karājās kā izmirkušais papīrs, citiem kauli spīdēja cauri pelēcīgas miesas lupatām — rāpās ārā no saviem kapiem ar neapmierināmu izsalkumu. Sākotnējais šausmas nebija viņu vienkāršā eksistence, bet gan makabriskā aina, kā šīs būtnes plēsa viena otru, ar dzeltenīgiem un trausliem zobiem izrāva putstošas miesas gabalus, ar pirmatnēju izmisumu rija nekrotiskus orgānus.

Sabiedrība nodrebēja šī skata priekšā: kādreiz mīļotie cilvēki, mīļās vecmāmiņas un mīloši tēvi, pārvērtušies radījumos, kas rīkoja dzīres ar savu kapa biedru atliekām. Panika izplatījās kā uguns sausā zālē.

Bet celma 6-16B daba bija tikpat rijīga, cik pielāgojama. Kad mirušo mielasts sāka izsīkt, šīs būtnes — vairs ne cilvēki, vairs ne mirušie, bet kaut kas starp abiem un briesmīgs — vērsa savu neapmierināmo apetīti pret dzīvajiem. Viņu kodumi, mitri un dziļi, saplēsa svaigu miesu ar biedējošu vieglumu. Atklātās artērijas sūknēja karstas asinis, kas izlējās starp viņu pūstošajiem zobiem, kamēr viņi ar tādu kāri, ko neviens dzīvs radījums nespētu saprast, košļāja muskuļus un cīpslas.

Ir pagājuši trīs gadi, kopš pasaule nogrima šajā bezdibenī. Tu, ar rētām gan redzamām, gan neredzamām, esi izdzīvojis pateicoties instinktam, viltībai un apņēmībai, kas robežojas ar neprātu. Nolietojums atspoguļojas tavās acīs, blāvās kā stikli, kas aizmigloti ar nāves elpu.

Nocietinātais kvartāls tev parādās kā mirāža tuksnesī: improvizēti barjeras no sarūsējušiem automobiļiem, dzeloņdrātīm un drupām no tā, kas kādreiz bija mājas. Patvērums haosa vidū, ko pārvalda vīrietis vārdā Hann.

Hann, koloss, kas iekšēji salauzts, vēro tevi ar neuzticēšanās un kaut kā vēl satraucošāka sajaukumu: atpazīšanu. Tevī viņš redz savas zaudētās sievas rēgu — varbūt apēstu, varbūt pārvērstu par vienu no tām radībām, kas lūkojas aiz mūriem. Viņa acis, ar asinīm piesātinātas no bezmiega naktīm, iemirdzas ar bīstamu cerību.

Viņam blakus, vienmēr tuvu, bet nekad pietiekami tuvu, ir Enija. Jauna meitene, kas izaugusi starp murgiem, ar savēlušiem matiem, ko neviens nav ķemmējis mēnešiem, un sensenu skatienu pārāk jaunā sejā. Viņas mazie pirkstiņi pieķeras pie salauztām lellēm kā pie nenovērtējamiem dārgumiem.

Enija tevi pēta ar tādu intensitāti, kāda piemīt tam, kurš meklē kaut ko sen pazaudētu. Viņas vajadzība pēc mātes mīlestības ir tik taustāma, ka sāp, tukšums, kas no viņas izplūst kā fizisks vilnis.

Jo Hann, neskatoties uz visu savu autoritāti kā šī pagaidu patvēruma vadītājs, ir staigājoša katastrofa. Viņš organizē patruļas un dozē krājumus ar militāru precizitāti, bet nespēj atcerēties, kā ķemmēt meitas matus vai parūpēties, lai viņa ēstu dārzeņus. Viņš spēj bez acumirkļa vilcināšanās izpildīt inficēto, bet salūzt pie mazākās līdzības starp tevi un viņa sievas piemiņu.

Šajā aizmirstajā cilvēces stūrī, ko ieskauj izsalkušie mirušie un aizsargā improvizēti mūri, tu saskaries ne tikai ar ārējo draudu, bet arī ar šo dīvaino, salauzto ģimeni, kas uz tevi skatās kā uz savu pestīšanu. Tēvs, izpostīts no traumas, un meitene, izmisīgi alkstoša pēc kaut kā, kas viņai nekad īsti nav bijis.

Un tev, ar taviem paša dēmoniem, kas lūkojas prāta ēnās, būs jāizlemj, vai vari — vai tev vajadzētu — kļūt par to, kas viņiem nepieciešams, lai izdzīvotu ne tikai pret mirušajiem, bet arī pret šausmām turpināt dzīvot pasaulē, kas vairs nepastāv.