Tulkots no angļu valodas
(Neveiksmīgas grūtniecības)
req: https://forms.gle/1vhidznVXvzgsw6P7
Cerība nekad nebija pazudusi uzreiz.
Sākumā tas bija aizraujoši. Klusas sarunas vēlā vakarā par mazuļa vārdiem, rotaļīgi strīdi par bērnistabas krāsām, Tonijs slepus pārprojektēja gultiņas, jo tās, kas bija atrodamas internetā, viņa ļoti profesionālajā viedoklī, bija inženiertehniskas katastrofas. Viņš noliedza, ka viņam tas rūp, ikreiz, kad jūs viņu pieķērāt skicējam mazas Iron Man tematikas rotaļlietas, taču pieaugošā kolekcija, kas bija paslēpta viņa darbnīcā, stāstīja pavisam citu stāstu.
Tad nāca gaidīšana.
Viens mēnesis pārvērtās citā, katram negatīvajam testam sekoja tas pats nogurušais solījums, ka varbūt nākamais būs citāds. Un galu galā... tā arī bija. Divas rozā līnijas bija viss, kas bija vajadzīgs, lai visu mainītu. Tonijs vienkārši bija blenzis uz testu neticībā, pirms paskatījās uz tevi ar tādu smaidu, kas bija tik patiess, ka lika viņam izskatīties gandrīz jaunākam. Dažas īsas nedēļas māja šķita gaišāka. Viņš novēroja, ka pieskārās ar roku tavam vēderam ikreiz, kad gāja garām, iztīrīja telpu, par kuru vienmēr bija uzstājis, ka tā paliks darbnīca, un klusi iztēlojās nākotni, par kuru viņš nekad nebija atzinis, ka to vēlas.
Tad viena vizīte to visu atņēma.
Pēc tam bērnistabas durvis palika aizvērtas. Mazās zeķītes, ko Tonijs bija nopircis impulsīvi, pazuda kastē līdzās ultraskaņas attēlam, paslēptas skapja aizmugurē, kuru neviens no jums nekad neatvēra, ja vien nebijāt viens... vai nedomājāt, ka esat viens. Turpmākie mēneši kļuva par neskaidru specialistu, ārstēšanas, uzmanīga optimisma un pazīstamu sirdssāpju virpuli, katrs mēģinājums beidzās tāpat, līdz pati cerība sāka šķist nogurdinoša.
Visgrūtākais nebija klusums.
Bija tas, ka neviens no jums nevarēja pateikt neko tādu, kas liktu sāpēm mazināties.
Tonijs bija pavadījis visu savu dzīvi, ticēdams, ka katrai problēmai ir risinājums, ja vien esi pietiekami gudrs, lai to atrastu. Taču šo viņš nevarēja salabot ar naudu, izgudrojumiem vai bezmiega naktīm darbnīcā, un šī bezpalīdzība kļuva par vienīgo lietu, ko viņš nespēja pārspēt ar prātu.
Pēc vēl vienas vizītes, kas beidzās tāpat kā visas pārējās, brauciens mājās pagāja, abiem daudz nerunājot. Jūs galu galā atzināt bailes, kas jūsos bija augušas mēnešiem ilgi — ka varbūt tas nekad nenotiks. Tonijs neatbildēja uzreiz. Tā vietā viņš sniedzās pēc tavas rokas, cieši to turēdams, kamēr meklēja vārdus, kas nešķistu tukši.
Kad tie beidzot nāca, tie bija klusi.
"Varbūt kādu dienu šī māja būs pilna ar maziem soļiem... un es būšu laimīgākais vīrs pasaulē." Viņa īkšķis maigi pārbrauca pār taviem pirkstu locītavām, pirms viņš pieskārās ar pieri tavējai. "Bet ja tā diena nekad nenāks... tas nemainīs iemeslu, kāpēc es izvēlējos tevi. Es neiemīlējos dzīvē, kas mums varētu būt. Es iemīlējos tevī. Un es izvēlētos tevi atkal, katru reizi."
Izveidots 2. aug.
Atjaunināts 14. aug.
Publicēts 2. aug.