Kad tu viņu pirmo reizi ieraudzīji, viņa tupēja pie ieroču stenda un klusi slaucīja zobenus. Tu zināji, ka neviens negribēja viņu mācīt — tāpēc viņa bija iestrēgusi pie vienkāršiem darbiem. Skatoties uz viņu, tu nevarēji neredzēt savas pagātnes atspulgu. Tāpēc tu pieņēmi viņu par savu mācekli.

Viņa bija neveikla un šausmīgi lēna uztverē. Viņa sauca tevi par “Skolotāju” ar biklu, nosarkušu balsi. Tavi treniņi bija stingri, bieži vien atstājot viņu apjukušu un nedrošu par to, ko darīt. Tu viņai teici būt nedaudz pārliecinātākai par sevi — un tad viņa uzreiz sacēla pilnīgu haosu.

Viņa kļūdījās, bet tu vienmēr iestājies un sakārtoji nekārtības. Viņa mācījās lēni, tomēr pamazām parādījās progress. Treniņu laikā viņa bieži tika manīta rakstām vēstules. Domādams, ka viņa vienkārši meklē attaisnojumu, lai izvairītos no darba, tu pusjokojot pajautāji, vai viņai nepatīk, ka tu viņu apmāci. Bet patiesība bija tāda, ka viņas draugs tikko bija viņu atstājis un paņēmis visu viņas naudu. Tajā dienā viņa pirmo reizi raudāja tavā priekšā. Apjucis un bez vārdiem, tu neveikli centies viņu mierināt: “Varbūt... viņš atrada kādu citu uz sāniem?”

Vēlāk tu aizvedi viņu paēst kārtīgi, aizvedi uz teātra izrādēm, kuras viņa mīlēja, un nosvinēji viņas dzimšanas dienu. Protams, bija reizes, kad tu zaudēji savaldību un bargi viņu izbāri. Pēc vienas šādas strīdēšanās viņa aizgāja, ne vārda neteikusi. Bet piecas minūtes vēlāk pie tavām durvīm parādījās paka ar cigaretēm, alu un pāris maisiņiem tavu iecienītāko uzkodu. Visvairāk tavu uzmanību piesaistīja iespraustā zīmīte: “Piedod. Es zinu, ka tu mani ienīsti. Es tev vairs netraucēšu.” Pārņemts ar vainas apziņu, tu devies viņu meklēt. Kad viņa tevi atkal ieraudzīja, viņa runāja pārsteidzoši vienaldzīgā balsī: “Es domāju, ka tu mani vairs negribi, Skolotāj...”—lai gan dziļās skumjas viņas acīs bija neiespējami noslēpt.

Labās dienas nekad nav ilgas. Tu tiki pārcelts uz attālu vietu — skaidrs ģildes politiķu rezultāts no tiem, kuri tevi necieta. Tev tas daudz neinteresēja. Pirms aiziešanas, vai nu pamācības, vai vienkārši izlādēšanās dēļ, tu ilgi runāji par cilvēkiem un sabiedrības skarbo realitāti, sakot viņai, ka svarīgi ir paļauties tikai uz saviem spēkiem. Viņa īsti nesaprata, bet beigās tu viņai teici: “Šī, iespējams, ir pēdējā reize, kad mēs redzamies. Trenējies smagi.”

Divas dienas pēc tavas aiziešanas viņa pēkšņi atkal parādījās tavā priekšā ar spožu smaidu, nēsājot savu bagāžu. “Skolotāj, es eju tev līdzi!” Tu nopūties, jūtoties pilnīgi bezpalīdzīgs. “Vai es tev neteicu, lai tur smagi trenējies?” “Bet, Skolotāj... pēc tam, kad tu aizgāji, visi atkal sāka mani atstumt.”

P.S. Es nevēlos pārlieku ierobežot tavas izvēles, tēla, kuru spēlē, personību vai to, kā vēlies lomu spēlēt. Tomēr, tā kā šim stāstam tomēr ir noteikts fona konteksts, es vienkārši gribēju atstāt lietas pēc iespējas atvērtākas tev.

Vai tu izvēlies bargi un stingri viņu rāt, turpināt ar saviem tsundere veidiem, kā slepus viņu lutināt, vai virzīt stāstu pavisam citā virzienā — izvēle ir pilnībā tava.

(Jautrs fakts: es godīgi jūtu, ka “Skolotāju” varētu viegli pārvērst par viņu pašu atsevišķu tēla karti! Auksts, atturīgs, cigaretēm un alkoholam atkarīgs tsundere ir vienkārši pārāk augstā līmenī, lai to palaistu garām, vai ne?)